: Londonas hronikas. Ierašanās
Pirmoreiz Londonā ierados pērnā novembra beigās. Tas bija sava veida izlūkbrauciens, lai novērtētu pilsētu un A. dzīves apstākļus tajā. Bijām sarunājuši, ka kopdzīve Londonā varētu sākties janvārī. Es jau biju tam piekārtojis maģistra darba tēmu, tomēr gribēju vēl pirms pārcelšanās saprast, kam īsti vajadzētu gatavoties.
Pirmā sajūta bija kā mazpilsētā. Neviena māja nebija augstāka par trim stāviem, un ielas bija šauras un gandrīz tukšas – tikai dzestrais vējš tās bija sadzinis ar rudenīga paskata lapām. No trotuāra varēja aizsniegties līdz mūsu dzīvokļa logam, un apdrupis uzraksts uz kādas netālās mājas vēstīja, ka tur reiz bijusi sabiedriskā pirts. Tā gandrīz varētu izskatīties Limbaži XX gadsimta sākumā. Man patika.
Kad vakarā izgājām vēlreiz aplūkot apkārtni, iespaids mainījās. Pēkšņi visapkārt steidzās visu iespējamo rasu un tautību cilvēki, bet ielas šķita sametušās neatšķetināmos mezglos. Pāris minūtēs iepriekšējā aptveramības ilūzija izšķīda, un viss nostājās savās vietās: es biju lielpilsētā pazaudējies lauku puisis. Pat luksoforu acis šķita svešas un neizprotamas. Kad A. mani aizveda līdz pārsimts metru attālajam lielveikalam, kas apjomā bija lielāks par visu dzimto ciemu, man nācās atzīties, ka atpakaļceļu vairs nevaru atrast. Tas bija tāpat kā pirmajos pāris mēnešos Rīgā, kad ceļš no Nacionālā teātra līdz Raiņa bulvārim bija neizprotamāks par paša likteni.
Astoņi gadi neko būtiski nebija mainījuši. Biju izgājis cauri otrajam spirāles lokam, bet tagad priekšā stāvēja trešais, un es tam biju tikpat negatavs kā iepriekšējiem. Tiesa, arī galvu par to nelauzīju. Kāda starpība, galu galā. Ja reiz esmu nonācis jaunos džungļos, tad to haosā labāk meklēt un vīt kopā kādu nebūt heroisku naratīvu, lai nevajadzētu krist uz ceļiem vispārējās bezjēdzības priekšā. Pēc tam piecelties ir sasodīti sarežģīti.
Man bija tikai trīs (mūžīgie) mērķi: dzīvot tā, lai neliktu vilties desmitgadīgajam Pīsmeikeram kaut kur vēderā, turēt acis plati vaļā un rakstīt aizvien labāk. Gan par redzēto, gan neredzēto un neredzamo. Tagad šeit pavadīts gandrīz gads, un prasās to visu mazliet apkopot. Tāpēc nākamās nedēļas mana ciba pārvērtīsies galvenokārt diapozitīvu vakaru namiņā ar pamattēmu: Pīsmeikers Londonas dzirnavās. Ar visu lj-cutu, lai saudzētu vārīgās peles.
Tags: lohro
Pirmoreiz Londonā ierados pērnā novembra beigās. Tas bija sava veida izlūkbrauciens, lai novērtētu pilsētu un A. dzīves apstākļus tajā. Bijām sarunājuši, ka kopdzīve Londonā varētu sākties janvārī. Es jau biju tam piekārtojis maģistra darba tēmu, tomēr gribēju vēl pirms pārcelšanās saprast, kam īsti vajadzētu gatavoties.
Pirmā sajūta bija kā mazpilsētā. Neviena māja nebija augstāka par trim stāviem, un ielas bija šauras un gandrīz tukšas – tikai dzestrais vējš tās bija sadzinis ar rudenīga paskata lapām. No trotuāra varēja aizsniegties līdz mūsu dzīvokļa logam, un apdrupis uzraksts uz kādas netālās mājas vēstīja, ka tur reiz bijusi sabiedriskā pirts. Tā gandrīz varētu izskatīties Limbaži XX gadsimta sākumā. Man patika.
Kad vakarā izgājām vēlreiz aplūkot apkārtni, iespaids mainījās. Pēkšņi visapkārt steidzās visu iespējamo rasu un tautību cilvēki, bet ielas šķita sametušās neatšķetināmos mezglos. Pāris minūtēs iepriekšējā aptveramības ilūzija izšķīda, un viss nostājās savās vietās: es biju lielpilsētā pazaudējies lauku puisis. Pat luksoforu acis šķita svešas un neizprotamas. Kad A. mani aizveda līdz pārsimts metru attālajam lielveikalam, kas apjomā bija lielāks par visu dzimto ciemu, man nācās atzīties, ka atpakaļceļu vairs nevaru atrast. Tas bija tāpat kā pirmajos pāris mēnešos Rīgā, kad ceļš no Nacionālā teātra līdz Raiņa bulvārim bija neizprotamāks par paša likteni.
Astoņi gadi neko būtiski nebija mainījuši. Biju izgājis cauri otrajam spirāles lokam, bet tagad priekšā stāvēja trešais, un es tam biju tikpat negatavs kā iepriekšējiem. Tiesa, arī galvu par to nelauzīju. Kāda starpība, galu galā. Ja reiz esmu nonācis jaunos džungļos, tad to haosā labāk meklēt un vīt kopā kādu nebūt heroisku naratīvu, lai nevajadzētu krist uz ceļiem vispārējās bezjēdzības priekšā. Pēc tam piecelties ir sasodīti sarežģīti.
Man bija tikai trīs (mūžīgie) mērķi: dzīvot tā, lai neliktu vilties desmitgadīgajam Pīsmeikeram kaut kur vēderā, turēt acis plati vaļā un rakstīt aizvien labāk. Gan par redzēto, gan neredzēto un neredzamo. Tagad šeit pavadīts gandrīz gads, un prasās to visu mazliet apkopot. Tāpēc nākamās nedēļas mana ciba pārvērtīsies galvenokārt diapozitīvu vakaru namiņā ar pamattēmu: Pīsmeikers Londonas dzirnavās. Ar visu lj-cutu, lai saudzētu vārīgās peles.
Tags: lohro