:
Un tagad vēlreiz klausos kantrī veterāna Merla Hagarda jauno albumu. Tā arī īsti tajā neieķēros, bet kaut kā ik pa laikam velk atpakaļ. Patīk, ka pieredze izskan dabiski, daudz, daudz vieglāk kā, piem., tajā jaunajā Rokija Ēriksona platē (kaut John Lawman ir fucking fantastisks gabals). Pat teksti tipa "I've seen it in it's pride and all it's glory/I've seen it through the bars on a dark and stormy day/I've seen it from on high, through the tears I had to cry/The sad part is, I've seen it go away" izskan bez melodramatisma un īpašas sentimentalitātes.
+ nobeiguma dziesmai ir kruts sākums: "I"m no longer a fugitive/And I'm not on the land/I'm just a rambler/ I am what I am//I do what I do 'cause I do give a damn/And I'm not a tramp and I'm not a drifter/I am what I am", kaut arī tālākajam nepiekrītu. Tā arī gandrīz visā albumā. Kruts par spīti ik pa laikam manām ausīm mazliet nošķiebtajai frekvencei.
'I've Seen It Go Away' - kantrīgākā dziesma albumā, btw. Pārējais ir tuvāks vai nu svingam, vai vnk folkam.
+ nobeiguma dziesmai ir kruts sākums: "I"m no longer a fugitive/And I'm not on the land/I'm just a rambler/ I am what I am//I do what I do 'cause I do give a damn/And I'm not a tramp and I'm not a drifter/I am what I am", kaut arī tālākajam nepiekrītu. Tā arī gandrīz visā albumā. Kruts par spīti ik pa laikam manām ausīm mazliet nošķiebtajai frekvencei.
'I've Seen It Go Away' - kantrīgākā dziesma albumā, btw. Pārējais ir tuvāks vai nu svingam, vai vnk folkam.