:
Dzīvokļa meklēšana, šķiet, noslēgusies veiksmīgi, lielā mērā pateicoties kādam sestdienas māklerim, kurš vai no ādas līda ārā, lai mēs nesagribētu apskatīt trešo dzīvokli nepilnas stundas brauciena attālumā. Sēdēju priekšējā sēdeklī, starp kājām ucinot ūdens pudeli, draudzene bija blakus bērnu sēdeklītim, un mēs vienojāmies, ka zemāka cena par nupat apskatīto dzīvokli ir labāks variants par tālbraucienu uz nākamo. Papļāpāt anyway bija interesantāk. Tā viņam bija viena no pēdējām darba dienām, un mēs vairāk runājām par radiem ārzemēs un austrumeiropiešu ēdieniem, un dzīvi vispār kā dzīvokļiem vai kontraktiem.
Uzzinājis mūsu pašreizējo dislokācijas vietu, viņš pārspīlēti pacēla uzacis un ievilka gaisu caur zobiem. "Esmu tur bijis, tur sajūta kā karalaukā."
"Nez, īsu laiku padzīvot ir pat interesanti," iebildu.
"Jā... divas stundas. Tad gribas pēc iespējas ātrāk laisties lapās."
Nezinu, vai viņš te viesojās pirms vairākiem gadiem, vai viņam vienkārši bija iebildumi pret tumšādainiem imigrantiem, bet man vieta nebūt nešķiet traģiska. Maskačkai naktī vairāk raustītos iet cauri. Vakar gan dzīvoklim pretējā ielas pusē policisti aizturēja un uzlika rokudzelžus vienam džekam, šķiet, narkokurjeram, ņemot vērā, ka viņš pēc izskata līdzinājās Albertam (savējie sapratīs) un policisti pēc tam vairākkārt rūpīgi izstaigāja abas ielas puses, cītīgi kaut ko meklējot grāvjos. Bet arī tas notika īsti angliskā pieklājībā - šķiet, pat slepkavu un izvarotāju upuri šeit kautrētos skaļi kliegt. Interesanti, kā vide maina un pielāgo cilvēkus sev, kaut šeit 90% iedzīvotāju ir imigranti.
Daļēji, protams, arī viņi maina vidi. Mūsu iela ir kļuvusi par vietējo koncertlaukumu - teju vai ik stundu kāds noiet/nobrauc garām, pilnā balsī dziedādams - netrūkst sieviešu hidžabās, kuras skatienam segto kompensē ar fantastisku krāšļu daudzumu uz redzamās sejas daļas un skumjiem skatieniem uz blakusstāvošajiem citkultūru mīlniekiem. Tāpat šeit tikpat kā nav iespējams atrast veikalu, kur aiz letes būtu anglis (mana iecienītā tuvējā ieskrietuve ir "Marhabi al Halal", kur parasti esmu vienīgais gaišādainais - gaidu tur savu picu, atslējies pret sienu, un noklausos aktīvajos sēdošo imigrantpuišu strīdos par angļu futbolu). Veikalnieki lielākoties ir indieši, pakistāņi u.t.t. Tas parasti nozīmē ļoti nopietnu pieeju tam pasākumam, un mani mēģinājumi nopirkt vāku bez pannas, piedāvājot nopirkt abus un tad pārdot viņiem atpakaļ pannu, labākajā gadījumā beidzas ar īsu sarunu par vairumtirgotājiem. Eh, būtu tur turki vai arābi... Bet tā atkal, protams, ir nepamatota nostaļģija pēc imagināras pasaules, kurai vieta ir tikai tekstos un manā galvā.
Uzzinājis mūsu pašreizējo dislokācijas vietu, viņš pārspīlēti pacēla uzacis un ievilka gaisu caur zobiem. "Esmu tur bijis, tur sajūta kā karalaukā."
"Nez, īsu laiku padzīvot ir pat interesanti," iebildu.
"Jā... divas stundas. Tad gribas pēc iespējas ātrāk laisties lapās."
Nezinu, vai viņš te viesojās pirms vairākiem gadiem, vai viņam vienkārši bija iebildumi pret tumšādainiem imigrantiem, bet man vieta nebūt nešķiet traģiska. Maskačkai naktī vairāk raustītos iet cauri. Vakar gan dzīvoklim pretējā ielas pusē policisti aizturēja un uzlika rokudzelžus vienam džekam, šķiet, narkokurjeram, ņemot vērā, ka viņš pēc izskata līdzinājās Albertam (savējie sapratīs) un policisti pēc tam vairākkārt rūpīgi izstaigāja abas ielas puses, cītīgi kaut ko meklējot grāvjos. Bet arī tas notika īsti angliskā pieklājībā - šķiet, pat slepkavu un izvarotāju upuri šeit kautrētos skaļi kliegt. Interesanti, kā vide maina un pielāgo cilvēkus sev, kaut šeit 90% iedzīvotāju ir imigranti.
Daļēji, protams, arī viņi maina vidi. Mūsu iela ir kļuvusi par vietējo koncertlaukumu - teju vai ik stundu kāds noiet/nobrauc garām, pilnā balsī dziedādams - netrūkst sieviešu hidžabās, kuras skatienam segto kompensē ar fantastisku krāšļu daudzumu uz redzamās sejas daļas un skumjiem skatieniem uz blakusstāvošajiem citkultūru mīlniekiem. Tāpat šeit tikpat kā nav iespējams atrast veikalu, kur aiz letes būtu anglis (mana iecienītā tuvējā ieskrietuve ir "Marhabi al Halal", kur parasti esmu vienīgais gaišādainais - gaidu tur savu picu, atslējies pret sienu, un noklausos aktīvajos sēdošo imigrantpuišu strīdos par angļu futbolu). Veikalnieki lielākoties ir indieši, pakistāņi u.t.t. Tas parasti nozīmē ļoti nopietnu pieeju tam pasākumam, un mani mēģinājumi nopirkt vāku bez pannas, piedāvājot nopirkt abus un tad pārdot viņiem atpakaļ pannu, labākajā gadījumā beidzas ar īsu sarunu par vairumtirgotājiem. Eh, būtu tur turki vai arābi... Bet tā atkal, protams, ir nepamatota nostaļģija pēc imagināras pasaules, kurai vieta ir tikai tekstos un manā galvā.