:
Lai arī aizvien biežāk jūtos kā izkāries pāri vilciena pēcpuses margām un bezcerīgi cenšoties ar papēžiem to nobremzēt, arī tādā stāvoklī anyway redzu gana daudz interesanta, lai nežēlotu nosvilušās pazoles. Teksti par politiķiem ieinteresē par politiķiem, vēsturiskas monogrāfijas - par vēsturiskajām vēstures interpretācijām. Un 20-25 darba telpas kvadrātmetros bez pārsimts grāmatām satilpuši arī trīs cilvēki: es, irāņu dizainere un filipīniešu redaktore. Par dzimtajām zemēm gan palikušas tikai viegli iedzeltenas atmiņas - lietus un dzīve tās izsmērējuši pāri objektīvam ka nemetas. Svaigākas tās ir trim šejienes polietēm, kas īstenā musketieru garā vada divos stāvos iespiestos septiņus uzņēmumus. Arī patika par Angliju viņām ir nesalīdzināmi lielāka. Ir arī divi indieši: izdevniecības vadītājs un viņa tēvs, tās dibinātājs. Pirmais mazliet tēvišķā manierē pa vidu uzdevumu kaudzes papildināšanai mēģina izdibināt, kas slēpjas man aiz brillēm, un pastāsta par pasaules iekārtojumu (tas balstās labo paraugu kopēšanā), savukārt otrs parādās tikai pāris reizes dienā, un viņa vienīgā komunikācija ar mani līdz šim ir bijusi "Chicago Manual of Style" uzslavēšana. Bija arī Izraēlā dzimusi kanādejiete no Kalifornijas, bet nesena padzīvošana Izraēlā sabeidza viņas attiecības, un Anglija tādā situācijā acīmredzot ir grūti izturama. Ā, jā, un es - man vakar nācās pastāstīt par savu izcelsmi vietējās kebabnīcas puisim, kurš sazīmēja manī turku, un tad saskuma saskuma, uzzinājis, ka viņa valodā zinu tikai pāris pamatfrāzes.
Angļus redzu tikai metro un reizumis pilsētas ielās. Lielākoties atpazīstu pēc sašļukušajām sejām un nemitīgā lietus izraisītā pelējuma. Kopš ūdens vairs nav nekāds šķērslis, svaru noslīgšana iebraucēju pusē ir pat ļoti likumsakarīga. Toties valoda un kultūra (pat ja modificētā veidā) šķiet drošībā - vairāk vai mazāk lauzītā formā tā joprojām valda pār visām pārējām. Un es mācos un kačāju komatu likšanas, runas labskanības un visus citus saistītos skillus. Un ne tikai saistītos, bet arī sejas apmatojuma audzēšanas, kopdzīves, svešinieku ignorēšanas un slēpšanās skillus. Tas galu galā notiek automātiski, ja vien acis nav pavisam aizspiestas.
Nekas cits gan īsti arī neatliek, jo diennakts šķiet sarukusi līdz desmit stundām, kurās jāpagūst ij pastrādāt, ij palidot, ij pamīlēt, ij pacepties. Brīvie brīži tad nu tiek veltīti tulkošanai (par to vairāk maijā/jūnijā), ideju krāšanai un lasīšanai. Uzmanība sadalīta pa 6-7 grāmatām - no Henrija Džeimsa līdz Annijai Prulai un no Krievijas vēstures līdz poppsiholoģijai. Vajadzētu atmaksāties, pat ja abstinence no rakstīšanas ir ilgākā pēdējos gados. Pildos/tukšojos citos veidos, bet tā vienalga velk un lamā. Un labi, ka tā.
(Biju gribējis citādi, sanāca šādi. Nu nekas.)
Angļus redzu tikai metro un reizumis pilsētas ielās. Lielākoties atpazīstu pēc sašļukušajām sejām un nemitīgā lietus izraisītā pelējuma. Kopš ūdens vairs nav nekāds šķērslis, svaru noslīgšana iebraucēju pusē ir pat ļoti likumsakarīga. Toties valoda un kultūra (pat ja modificētā veidā) šķiet drošībā - vairāk vai mazāk lauzītā formā tā joprojām valda pār visām pārējām. Un es mācos un kačāju komatu likšanas, runas labskanības un visus citus saistītos skillus. Un ne tikai saistītos, bet arī sejas apmatojuma audzēšanas, kopdzīves, svešinieku ignorēšanas un slēpšanās skillus. Tas galu galā notiek automātiski, ja vien acis nav pavisam aizspiestas.
Nekas cits gan īsti arī neatliek, jo diennakts šķiet sarukusi līdz desmit stundām, kurās jāpagūst ij pastrādāt, ij palidot, ij pamīlēt, ij pacepties. Brīvie brīži tad nu tiek veltīti tulkošanai (par to vairāk maijā/jūnijā), ideju krāšanai un lasīšanai. Uzmanība sadalīta pa 6-7 grāmatām - no Henrija Džeimsa līdz Annijai Prulai un no Krievijas vēstures līdz poppsiholoģijai. Vajadzētu atmaksāties, pat ja abstinence no rakstīšanas ir ilgākā pēdējos gados. Pildos/tukšojos citos veidos, bet tā vienalga velk un lamā. Un labi, ka tā.
(Biju gribējis citādi, sanāca šādi. Nu nekas.)