te

peacemaker @ 11:32 pm: Nupat pāris stundas runāju ar tēvu, klausoties viņa bērnības un dienesta laika atmiņās un stāstot savas. Žēl, ka vairs nav vecvecāku. Galu galā šo nodarbi iemīlēju, tieši pateicoties Moldovas vectēva fantastiskajiem stāstiem par jaunības piedzīvojumiem. Mūsu nebeidzamajās kāršu spēlēs tos klausījos ar pavērtu muti, pat nemanot viņa viltīgo smīnu un veiklās pirkstu kustības, no kavas apakšas ieslidinot sev kārtējo dūzi. Bez tiem tagad būtu piedrāzts fiziķis vai - vēl ļaunāk - jurists.

Tur pavadītajās vasarās iemācījos detaļu nozīmi un faktu nesvarīgumu labskanības priekšā. Iemācījos vadāt klausītāju aiz deguna ar stāsta līkumiem un ķircināt viņu ar allaž jaunām atkāpēm. Iemācījos uzkavēties interesantākajās vietās, arī pašam gūstot baudu no vārdu plūduma.

Tāpēc maniem stāstiem vieta ir klusos, piepīpētos bāros, pie padzisušiem ugunskuriem un tumšās istabās. Un tāpēc visiem šķietu neizturami iedomīgs - par spīti zemajam pašvērtējumam, man sasodīti patīk stāstīt par sevi. Naktis un telefonsarunas ar draudzenēm allaž ievilkušās līdz agram rītam, kad vairs nespēju izturēt nebeidzamos: 'Pastāsti vēl kaut ko!' Un līdz ar vārdiem parasti izbeidzas arī viņu mīlestība. Bet man rodas jauni stāsti.

Šeit tie pārāk bieži nomirst, pat īsti nepacēlušies spārnos. Neredzu klausītājus, nedzirdu vārdus un nejūtu pasauli. Rakstīti vārdi nav īsti.