:
Tramvajā pieturā ļoti melns un ļoti spalvains kaķis nikni skatījās uz kovārni, kurš pārdesmit centimetru knābāja kļavas lapu un ne par ko negribēja līst viņam mutē. Medījuma smaržas spēks pilsētu kaķiem laikam jau ir zudis - varbūt arī mums reiz būs tāpat, varbūt arī mēs reiz sēdēsim krēslā, roka uz klaviatūras, un lamāsim ebrejus/melnos, neatkarīgi no tā, kādas smaržas cērtas degunā. Būsim smalki un civilizēti, ne uz mirkli nepārvērtīsimies dzīvniekos. Kaut - kas gan cits mēdz dzīvot krātiņos, kas gan cits zūd, nemitīgi berzējoties ar tūkstošiem nepazīstamu sugasbrāļu.
Bet man austiņās atkal kantrī skan, un es uz mājām braucu. Eh, Rīga, mēs laikam nekad nebūsim draugi, nesapratīsim otru. Tas gan arī nav tavā garā, bet palīdzēt nevaru - pats sevi es lasu pa diagonāli. Tale told by an idiot full of sound and fury signifying nothing. (Drīz būs jāuzsāk Folknera maratons.)
Bet man austiņās atkal kantrī skan, un es uz mājām braucu. Eh, Rīga, mēs laikam nekad nebūsim draugi, nesapratīsim otru. Tas gan arī nav tavā garā, bet palīdzēt nevaru - pats sevi es lasu pa diagonāli. Tale told by an idiot full of sound and fury signifying nothing. (Drīz būs jāuzsāk Folknera maratons.)
:
Un es šaubos, vai tuvākajā laikā atgriezīšos pie sci-fi. Drīzāk uzaudzēšu sešpēdu bārdu, ietīšos, paslēpšos tajā un pārrakstīšu Jokerman over & over again. Es gribu gaudot, kaukt un čukstēt mīļus vārdus - jā, arī pacelt Visumā un parādīt Zemi no Kentaura Alfas, greizie spoguļi bļe - bet man nav paškontroles un pofigisma, un pacietības, lai reinkarnētu taftiešus, lai atkal nolīstu Stilltaunā un raktu tur. Varbūt vēlāk - bet pašlaik man galvā vienalga mīt tikai pūķi purpura spārniem, trijstūraini cilvēki ar zvaigznēm acīs, bezspalvu kraukļi-rakstāmgaldi un vīzijas par pakārto goda parādēm pie Brīvības pieminekļa, fallu totēmistiem un bezgalīgām šaha partijām ar sv. Pēteri ar pestīšanu balvā (1gb., lietota). Psihedēliskās, bļe, debesu himnas.