:
Joprojām nespēju īsti aptvert, ka drīzumā varētu uzsākt dzīvi Londonā. Heck, nupat arī lietoju vārdu salikumu "varētu uzsākt", kaut tikai orkāni un prātatrīces spētu to mainīt. Velk mani, velk - ne tik daudz pilsēta kā cilvēki (ok, -s). Kaut arī pilsēta šajās dienās iepatikās. Jo sevišķi iespējamā dzīvesvieta: klusa šķērsieliņa, bet pietiek no tās iziet, kā visas iespējamās maņas pārpludina divdesmit kebabnīcas, tirgus ar bārdaiņiem turbānos, nezināmas izcelsmes smaržas un haoss, HAOSS, dzīvības haoss.
Cik ilgi spēšu izturēt - tas jau cits jautājums. Tieši tāpēc grūti to visu aptvert, grūti iedomāties sevi šādā vidē. Uzreiz prāts tin atmiņu lentu uz pirmajiem 15 dzīves gadiem, kas lielākoties tika pavadīti mazmazītiņā Ziemeļlatvijas ciematā, pilnīgā mežu ielenkumā. Paskaties pa vienu mājas logu: kartupeļu lauks ar ekspedīcijā izgājušām vistām un mežs. Paskaties pa otru: ābeļdārzs, pāris mājeles un - mežs. Pa trešo - tikai mežs. Daudzas stundas bērnībā pavadīju, prātodams, vai meži patiesībā nav visa pasaule, jo pietika iziet vienam cauri, kā priekšā bija nākamais. Un varēja klejot visu dienu, ieraugot labi ja pāris cilvēkus un piecas mašīnas.
Vai vecvecāku mājas gagauzu ciemā, kur mežu gan bija mazāk un cilvēku vairāk, bet visi vienalga cits citu pazina, kur pa ielām zosis, aitas un govis klejoja, kur neviens nekad nopietni nerunāja (un arī nejokoja), kur karstuma dēļ bērni vienās apakšbiksēs apkārt skraidīja, kur nevarēja ne desmit soļus, lai nesāktu ar kādu sarunu un aizmirstu ceļamērķi...
Ok, Rīga ir bijis labs starpposms. Jo sevišķi pēdējos gados, kad gana daudz padeldēju kurpju zoles, izstaigājot tuvējos mežus, rokklubus, pirms brīža iepazītu paziņu dzīvokļus, intervējamo cilvēku darbavietas, ieliņas un šķērsieliņas. Tomēr arī šī ir gatavā klusuma valstība, kur nekārtības tikai brīžiem rada kāds garāmbraucošs vilciens, kārtējās kuģa žēlabas vai vietējo pacanu naksnīgie strīdi. Un tā jau ir sasodīti romantiska pasaule 50.gadu Amerikas garā.
Bet romantika un skaistums ir visur. Tik jāgrib redzēt. Tāpēc laikam aptvert gaidāmās pārmaiņas pat īsti necenšos. Dzīvoju kā dzīvodams. Būs interesanti, būs ko apcerēt, būs par ko rakstīt.
(tas atgādina, ka aizgājusī vasara ar blandīšanos pa amsterdamu dazed & confused stilā, slapjiem festivāliem, šķietami idilliskām ainām jūras krastā, mīlestību Parīzē, viltus skābi un īstiem kaktusiem šeit pieminēta tikai garāmejot)
Cik ilgi spēšu izturēt - tas jau cits jautājums. Tieši tāpēc grūti to visu aptvert, grūti iedomāties sevi šādā vidē. Uzreiz prāts tin atmiņu lentu uz pirmajiem 15 dzīves gadiem, kas lielākoties tika pavadīti mazmazītiņā Ziemeļlatvijas ciematā, pilnīgā mežu ielenkumā. Paskaties pa vienu mājas logu: kartupeļu lauks ar ekspedīcijā izgājušām vistām un mežs. Paskaties pa otru: ābeļdārzs, pāris mājeles un - mežs. Pa trešo - tikai mežs. Daudzas stundas bērnībā pavadīju, prātodams, vai meži patiesībā nav visa pasaule, jo pietika iziet vienam cauri, kā priekšā bija nākamais. Un varēja klejot visu dienu, ieraugot labi ja pāris cilvēkus un piecas mašīnas.
Vai vecvecāku mājas gagauzu ciemā, kur mežu gan bija mazāk un cilvēku vairāk, bet visi vienalga cits citu pazina, kur pa ielām zosis, aitas un govis klejoja, kur neviens nekad nopietni nerunāja (un arī nejokoja), kur karstuma dēļ bērni vienās apakšbiksēs apkārt skraidīja, kur nevarēja ne desmit soļus, lai nesāktu ar kādu sarunu un aizmirstu ceļamērķi...
Ok, Rīga ir bijis labs starpposms. Jo sevišķi pēdējos gados, kad gana daudz padeldēju kurpju zoles, izstaigājot tuvējos mežus, rokklubus, pirms brīža iepazītu paziņu dzīvokļus, intervējamo cilvēku darbavietas, ieliņas un šķērsieliņas. Tomēr arī šī ir gatavā klusuma valstība, kur nekārtības tikai brīžiem rada kāds garāmbraucošs vilciens, kārtējās kuģa žēlabas vai vietējo pacanu naksnīgie strīdi. Un tā jau ir sasodīti romantiska pasaule 50.gadu Amerikas garā.
Bet romantika un skaistums ir visur. Tik jāgrib redzēt. Tāpēc laikam aptvert gaidāmās pārmaiņas pat īsti necenšos. Dzīvoju kā dzīvodams. Būs interesanti, būs ko apcerēt, būs par ko rakstīt.
(tas atgādina, ka aizgājusī vasara ar blandīšanos pa amsterdamu dazed & confused stilā, slapjiem festivāliem, šķietami idilliskām ainām jūras krastā, mīlestību Parīzē, viltus skābi un īstiem kaktusiem šeit pieminēta tikai garāmejot)
:
ar to arī varētu beigt pasaku epopeju (un uzsākt jaunu, lai būtu kāds pamats bliezt iekšā random atraugas (tāds ir to oficiālais darba nosaukums - minimas jau arī skanētu kruta, bet tradīcijas, tradīcijas...)).