:
Galvā nemiera joprojām vairāk kā saprāta. Pamazām saēd mani, atņem spēku netiekties pēc apskaidrības, atņem spēju to gūt. Neuztraucies, mammu, viss būs labi, novērotāja lomā esmu atkārtojis simtiem reižu. Bet arī man ir mātes sirds, radīta karstiem, izkaltušiem smilšu ceļiem, aitu ganāmpulkiem un vīnogu pauguriem. Un nemieram, mūžīgai ugunij. Var jau būt, ka viss būs labi, var jau būt, ka jādzīvo mierīgi, nedomājot par likteņa pārvaldītām sāpīgām iespējām, jā, var jau būt. Bet uguns nerimst. Un paldies Dievam, ka tā. Bez tās nebūtu nekas. Pat ja svilina. Lai svilina. Lai svilina?