te

04:22 pm: Un ir sācies pēdējais brauciens šovasar. Trīs stundas līdz Rīgai. Vecāku mājas un dzimtais ciems jau aiz muguras. Kāds paziņa apprecējies ar vietējo čigānieti, saliņas atpūstas pavisam pie bijušajām dzirnavām, bet no tām nu jau palikusi vairs tikai puse - Dzirnavu Juris atradis ķieģeļu uzpircēju, tad nu nojaukts viss nevajadzīgais. Un tā tālāk. Cilvēki jau izskatās jūtami vecāki, kā viņus atceros. Tie, kuri vēl dzīvi, tb. Tā kā labās drēbes mugurā, somu plecos, austiņas ausīs un aiziet. Dzīve negaida. Domā par to vai nedomā, nedomāt nevar.

Kaut varbūt arī var. Nezinu, kas tev galvā - par sevi arī ne. Droši vien darbs. Ar to aizstājam dzīvi. Kāpēc nevar vienkārši, tu jautā, un es jautāju, kad kļūst par daudz, kad spēka sāk trūkt. Mēs paši neesam vienkārši. Un mīlestības ir daudz, bet sirds ir tikai galvā. Par maz vietas. Par mazu mēs.

Pasnaudīšu, pasnaudīšu. Lai atvēst galva. Nu jau atkal kļūstu par daudz. (*ermoņiku solo*)