te

06:10 pm: Lūk, kam es ticu: kad pie cilvēkiem beidzot atgriezīsies citplanētu dievi, lai savos zeltainajos ratos paceltu mūs atpakaļ debesīs, Zemes pilsētas vienalga netiks atstātas tukšas un mirušas, o, nē, mūsu kungi ir gudri un žēlsirdīgi, un viņi parūpēsies, lai šajās betona un cementa kapenēs dzīvība trīsētu vēl ilgi pēc pēdējā cilvēka pazušanas gaišajā nākamībā - tā lidināsies pa šaurajām, pamestajām ieliņām, klejodama, klejodama, meklēdama nez kur pazudušos brāļus un māsas, un meklēdama tā arī uzvīsies augšup ap daudzstāvu māju flegmatiskajiem augumiem, lai jau nākamajā brīdī mestos atkal lejā, spiedzot no bailēm un sajūsmas, un tūlīt pat pielektu kājās, un skrietu gar rotaļlaukumu trepēm un šūpolēm, brīvības pārpilnībā klaigādama, saukdama pagātnes burvju vārdus, izaicinādama viņus uz dueli, labi zinot, ka viņi jau sen kā ir sabirzuši melnos, melnos putekļos un kļuvuši nekaitīgi - bet reiz arī tas viss būs apnicis un šķitīs bezjēdzīgs, un tā apsēdīsies uz kāpnītēm pie kādas mājas durvīm un ieklausīsies – un izdzirdēs, kā apkārt klejo vēl kaut kas, kaut kas tumšs un neuzvarams nesatricinamā mierā, lēnām, uz pirkstgaliem staigās pa auksto asfaltu meklēdams kārtējo mērķi.

Un nebūs, nebūs tev spēka pretoties, nebūs tev bēgt. Katram savs laiks, un tas nu reiz būs tavējais.