te

04:39 pm: Biju izgājis pastaigāties. Aizkāpu līdz ezeram, kur mani gaidīja nezināmas izcelsmes suns. Pēdējā laikā man ar suņiem attiecības nav diez ko spīdošas, taču svētku garā nolēmu ar viņu nedaudz papļāpāt, jo viņš šķita vienatnē saskumis.

Tā nu mēs sēžam un skatāmies uz apledojušo ezeru un sīkajiem, tumšajiem bļitkotāju stāviem tālumā. Es runāju un glāstu suni, bet viņš uzmanīgi klausās. Beidzot nospriežu, ka jādodas ceļā un pieceļos kājās. Suns piebiksta ar degunu, es paskaidroju, ka man jādodas tālāk - nezinu, kur, nezinu, kāpēc, bet uz vietas palikt nespēju.

Te arī viņš pieceļas kājas un sāk rikšot uz tuvējā parka pusi. Kādu gabalu aizskrējis, apstājas un atskatās. Kāda starpība, kur iet, nospriežu un dodos pakaļ. Viņš lēnām rikšo, ik pēc brītiņa apstādamies, lai iezīmētu teritoriju un apskatītos, vai vēl viņam sekoju, un es sekoju.

Tā mēs gar ezera krastu izejam cauri parkam, līdz jau sākas cilvēku ceļš. Un tur cilvēki iet. Suns apstājas, es arī. Kur tālāk, prasu. Viņš klusē. Tad pieceļas un krietni ātrākā gaitā sāk skriet atpakaļ. Es palieku pie civilizācijas un (ļoti lēnām) sāku mājupceļu.

Tāds mans Ziemassvētku stāsts ar šķietamiem nedraugiem, kas izved cauri mežam. Priecīgus svētkus.