:
Ja runājam par blogiem, iesaku Shoegazer Alive 2 for all your shoegazing needs. vispār mūsdienās jebkādu mūziku var atrast gūglē ierakstot: '/grupas nosaukums/ site:blogspot.com'
Jā, un vēl iesaku Mazzy Star - Black Sessions. Tipa, Mazzy Star uzstāšanās pie franču Pīla. Jūtami atšķirīgi no studijas ierakstiem. Brīžiem grupa izklausās pēc savas parodijas, bet brīžiem pēc pavisam jauna - tumšāka un "abrazīvāka" veidojuma. Skaņas kvalitāte gan brīžiem pieklibo, bet noteikti nesalīdzināmi labāka par random būtlegiem.
Jā, un vēl iesaku Mazzy Star - Black Sessions. Tipa, Mazzy Star uzstāšanās pie franču Pīla. Jūtami atšķirīgi no studijas ierakstiem. Brīžiem grupa izklausās pēc savas parodijas, bet brīžiem pēc pavisam jauna - tumšāka un "abrazīvāka" veidojuma. Skaņas kvalitāte gan brīžiem pieklibo, bet noteikti nesalīdzināmi labāka par random būtlegiem.
:
Pēc septiņiem šeit nodzīvotiem gadiem man beidzot sāk iepatikties Rīga. Tā kā būtu arī pēdējais laiks - galu galā ārpus dzimtā ciema pavadīta gandrīz trešdaļa dzīves. Tomēr līdz šim instinktīvi uztvēru Rīgu kā ienaidnieku. Tā bija pārāk skaļa, pārāk pilna un pārāk nesaprotama. Lai kur arī neietu, metra attālumā nepārtraukti traucās mašīnas, bet dzīvā daba labākajā gadījumā aprobežojās ar 5x5 metriem gludi sakopta parka. Pārāk liela pārmaiņa pēc skraidīšanas pa mežiem un pļavām, kara trofeju meklēšanas, futbola spēlēšanas uz paštaisītiem vārtiem un slēpošanas pāri ezeram uz/no piecus kilometrus attālās skolas.
Tomēr nesen pieķēru sevi pie domas, ka sāku pieķerties arī Rīgai. Nu jau ar patiku ieelpoju dzestro rīta gaisu, no rīta ejot uz darbu un pētot pārmaiņas desmit tuvējā parka kokos. Kad tālumā aizbrauc tramvajs vai vilciens, vispār sajūtos kā bērnībā lasītajās 50.gadu grāmatās par padomju nākotnes pilsētām. Sarkandaugava tagad izskatās pēc sakoptas, tomēr savdabīgas mazpilsētas. Kopš atklāju minipludmali (smilšu strēle 10 metru garumā pie naftas pārstrādes rūpnīcas Daugavas krastā) pret apkārtni vairs nav īpašu iebildumu. Sīka pasaule palīdz koncentrēties un trenē spēju pamanīt detaļas. Tāpēc priekšpēdējā tripā nospriedu, ka mūža pēdējās dienas labprāt pavadītu, vērojot vienu vienīgu celmu.
Centrā ir smagāk. No attāluma - piemēram, Daugavas otras puses - vēlu vakarā patīkami vērot trīcošās gaismas un miglainās ēku kontūras. Bet šaurās, tumšās Vecrīgas ielas joprojām uzdzen paranoju, un industriālā pelēcība un industriālais gaiss, un industriālā ainava tuvplānā ir sasodīti nomācoša.
Tāpēc mani nedaudz biedē doma, ka, ieskatoties nedaudz dziļāk, arī savā nostūrī atradīšu krietni neglītāko pilsētas sejas daļu: netīrību, noziedzību, nabadzību. Citus cilvēkus, galu galā. Varbūt ir vērts pievērt acis uz to. Varbūt jāsaņem drosme un izslietu muguru jāieiet arī tajā. Nezinu. Visu mūžu esmu nodzīvojis savā prātā uzbūvētajā pasaulē un būtībā puslīdz pazīstu tikai to. Nezinu, cik lielā mērā to iespējams attiecināt uz visu pārējo. Bet pagaidām tomēr izbaudīšu skaistumu. Pagaidām vienalga, ka tas varbūt ir tikai šķietams.
Tomēr nesen pieķēru sevi pie domas, ka sāku pieķerties arī Rīgai. Nu jau ar patiku ieelpoju dzestro rīta gaisu, no rīta ejot uz darbu un pētot pārmaiņas desmit tuvējā parka kokos. Kad tālumā aizbrauc tramvajs vai vilciens, vispār sajūtos kā bērnībā lasītajās 50.gadu grāmatās par padomju nākotnes pilsētām. Sarkandaugava tagad izskatās pēc sakoptas, tomēr savdabīgas mazpilsētas. Kopš atklāju minipludmali (smilšu strēle 10 metru garumā pie naftas pārstrādes rūpnīcas Daugavas krastā) pret apkārtni vairs nav īpašu iebildumu. Sīka pasaule palīdz koncentrēties un trenē spēju pamanīt detaļas. Tāpēc priekšpēdējā tripā nospriedu, ka mūža pēdējās dienas labprāt pavadītu, vērojot vienu vienīgu celmu.
Centrā ir smagāk. No attāluma - piemēram, Daugavas otras puses - vēlu vakarā patīkami vērot trīcošās gaismas un miglainās ēku kontūras. Bet šaurās, tumšās Vecrīgas ielas joprojām uzdzen paranoju, un industriālā pelēcība un industriālais gaiss, un industriālā ainava tuvplānā ir sasodīti nomācoša.
Tāpēc mani nedaudz biedē doma, ka, ieskatoties nedaudz dziļāk, arī savā nostūrī atradīšu krietni neglītāko pilsētas sejas daļu: netīrību, noziedzību, nabadzību. Citus cilvēkus, galu galā. Varbūt ir vērts pievērt acis uz to. Varbūt jāsaņem drosme un izslietu muguru jāieiet arī tajā. Nezinu. Visu mūžu esmu nodzīvojis savā prātā uzbūvētajā pasaulē un būtībā puslīdz pazīstu tikai to. Nezinu, cik lielā mērā to iespējams attiecināt uz visu pārējo. Bet pagaidām tomēr izbaudīšu skaistumu. Pagaidām vienalga, ka tas varbūt ir tikai šķietams.
:
Patiesībā roks.nemirst lielākoties rakstu ne jau to 200-300 lasītāju dēļ. Man vienkārši neizturami patīk muldēt par mūziku, un šeit varu iztēloties, ka kādu tas arī interesē. A kvalitāti palīdz uzturēt kolēģu gabali. Vot, Geimmāsters nupat uzrakstīja sasodīti krutu stāstu par krievu roka pamatvērtībām (kaut Okudžavas un BG tekstus salīdzināt,imo, ir bezjēdzīgi - kā nekā atšķirīgi žanri), un haltūras iespēja atkrīt momentā. Jāuztur grūvs un jāattīsta melodija, tak skazatj. Tāda kā melomānu alternatīva blūza ģitāru dueļiem.