:
"Bet par savu novēlējumu es piekodināšu padomāt jaunajiem, kuri te ieradušies kopā ar mani. Pateikšu, ka uzlieku viņiem par pienākumu apglabāt mani šeit. Es tikai neredzu, kas varētu noskaitīt lūgšanu pie mana kapa. Dievam viņi netic un nevienas lūgšanas neprot. Neviens taču nezina un nekad neuzzinās, vai Dievs ir vai nav pasaulē. Vieni saka - ir, citi saka - nav. Es gribu ticēt, ka Tu esi un ka Tu mīti manos nodomos. Un, kad es vēršos pie Tevis ar lūgšanām, tad patiesībā es caur Tevi vēršos pats pie sevis, un tādā brīdī man ļauts domāt, kā būtu domājis Tu pats, Radītāj. Tas jau ir tas galvenais! Bet viņi, jaunie, par to nedomā un lūgšanas nicina. Ko viņi spēs pateikt sev un citiem dižajā nāves stundā? Man viņu žēl, kā viņi spēs izprast savu cilvēcisko būtību, ja viņiem nav iespējas domās pacelties tik augstu, it kā katrs no viņiem pēkšņi būtu kļuvis Dievs? Piedod man šos zaimus. Neviens no viņiem par Dievu nekļūs, bet citādi arī Tu beigsi pastāvēt. Ja cilvēks klusībā nespēj sevi iedomāties Dieva vietā, kurš cīnās par visiem tā, kā tev vajadzētu cīnīties par cilvēkiem, tad arī Tevis, Dievs, vairs nebūs... Bet man negribētos, ka Tu pazustu pavisam..."
(No Aitmatova "Un garāka par mūžu diena ilgst". Galvenā varoņa lūgšana, apglabājot savu ilggadējo kolēģi stepes dzelzceļa starpstacijā.)
(No Aitmatova "Un garāka par mūžu diena ilgst". Galvenā varoņa lūgšana, apglabājot savu ilggadējo kolēģi stepes dzelzceļa starpstacijā.)
:
Pat īsa saruna ar Amerikas latviešiem sasodīti sapurina. Vot tas ir dzīvesprieks, bļe. Tiesa, intervija ar hipiju-anarhistu-džezmeni, kurš nu ir kļuvis par Aļaskas pilsētas mēru, joprojām stāv pāri visam. Par ģēlu saruna toreiz bija labi ja trešdaļu - pārējo laiku muldējām par džezu un Frenku Zappu.