:
Biju aizstaigājis līdz Ausekļa dzimtajām mājām. Dzīvoju netālu - nav pat pilni trīs kilometri - taču līdz šim taipusē biju viesojies, šķiet, tikai vienreiz, pirms desmit gadiem, kad drauga vecāki bija izdomājuši mainīt govju ganību vietu, un es devos viņam palīgā. No tās reizes atceros tikai bezgalplašu pļavu un bezgalspožu sauli. Tagad arī zinu, ka tais mājās ciemiņus sagaida nikns, nepiesiets suns. And let me tell you something - ja aiz tevis, nikni riedams un zobus atņirdzis, skrien liels suns, visas filozofu atziņas aizstāj viena atklāsme: 'JĀBĒG!!!' Un, kad viņš ir nokļuvis pāris soļu attālumā, bet tev samežģās kājas, pazūd arī tā. Vēl aizvien nesaprotu, kāpēc viņš pēkšņi apstājās un pabēga nedaudz atpakaļ, lai rūktu no desmit metru attālumā, kaut bija mani aizdzinis jau pārsimts metrus no mājām. Pēdējoreiz no suņa tiku bēdzis pirms vairāk nekā desmit gadiem un ceru, ka tagad paies vēl vismaz tikpat līdz nākamajai reizei.
Par spīti skrējienam paguvu pamanīt, ka nekāds muzejs Ausekļa mājās nav ierīkots. Tas ir pašsaprotami, ņemot vērā, ka piecu kilometru rādiusā dzīvo ne vairāk kā pustūkstotis cilvēku. Turklāt viņa gadījumā apkārtējā daba ir labākais muzejs. Šeit savādāku dzeju nav iespējams rakstīt. Augot paguvu gana daudz padziedāt pašsacerētas dziesmas, lai apkārtējo māju iedzīvotāji man laipni palūgtu aizvērties, taču, ja neskaita šlāgeru parodijas, tās visas bija par to pašu.
Filozofija dzimst pilsētās. Laukos viss ir skaidrs un vienkāršs. Mēs esam dabas daļa un tāpēc bezgalīgi. Viss pārējais ir tukša zvanu skandināšana bērēs. Mana filozofija ir dzīves filozofija.
Esmu divu senu zemnieku dzimtu atvase, un mana vieta ir pie zemes, ne izplatījumā. Protams, otrs Jaunsudrabiņš nebūšu un negribu būt. Nē, man jābūt tiltam. Starp latviešiem un cittautiešiem, starp pilsētu un laukiem, starp literātiem un matemātiķiem, starp reālistiem un fantastiem. Tiesa, vēl pamatīgi jāiepazīst abi krasti un gultne, kā arī jāsagādā visi materiāli un jāapgūst celtniecības māksla, lai nesabruktu jau pie pirmajiem soļiem. Vai arī vienkārši jāguļas un jāļauj iet pāri.
Par spīti skrējienam paguvu pamanīt, ka nekāds muzejs Ausekļa mājās nav ierīkots. Tas ir pašsaprotami, ņemot vērā, ka piecu kilometru rādiusā dzīvo ne vairāk kā pustūkstotis cilvēku. Turklāt viņa gadījumā apkārtējā daba ir labākais muzejs. Šeit savādāku dzeju nav iespējams rakstīt. Augot paguvu gana daudz padziedāt pašsacerētas dziesmas, lai apkārtējo māju iedzīvotāji man laipni palūgtu aizvērties, taču, ja neskaita šlāgeru parodijas, tās visas bija par to pašu.
Filozofija dzimst pilsētās. Laukos viss ir skaidrs un vienkāršs. Mēs esam dabas daļa un tāpēc bezgalīgi. Viss pārējais ir tukša zvanu skandināšana bērēs. Mana filozofija ir dzīves filozofija.
Esmu divu senu zemnieku dzimtu atvase, un mana vieta ir pie zemes, ne izplatījumā. Protams, otrs Jaunsudrabiņš nebūšu un negribu būt. Nē, man jābūt tiltam. Starp latviešiem un cittautiešiem, starp pilsētu un laukiem, starp literātiem un matemātiķiem, starp reālistiem un fantastiem. Tiesa, vēl pamatīgi jāiepazīst abi krasti un gultne, kā arī jāsagādā visi materiāli un jāapgūst celtniecības māksla, lai nesabruktu jau pie pirmajiem soļiem. Vai arī vienkārši jāguļas un jāļauj iet pāri.