:
Lasot Rudaka memuārus, sāku gremdēties atmiņās par saviem bērnības dienu draugiem. Tā kā uzaugu mazā ciematā, tādu bija trīs - visi tā iedzīvotāji +/- manā vecumā. Viens, ar kuru kopā daudzus gadus pavadīju 90% laika, kad negulēju, nu ir kļuvis par programmētāju-metālistu. Pēdējo reizi, kad ar viņu runāju, viņš gatavojās koncertam "Depo". Draudzība droši vien izbeidzās brīdī, kad viņš uzlika savas grupas gabalu, bet es nevarēju atturēties no smiekliem. Un ja padomā, ka ~10 gadu vecumā mēs kasetās sarakstījām desmitiem pašsacerētu šlāgerdziesmu... Neparastākais, ka vismaz tolaik grupā bija arī mūsu klasesbiedrs, kurš pēc rakstura šķiet vēl nepiemērotāks metālam par mani. Patiesībā, retrospektīvi skatoties, esmu diezgan pārliecināts, ka viņš bija homoseksuāls un ieķēries manā draugā.
Viņa brālis (vienīgais cilvēks, kuram man sanācis (netīšām) uzdauzīt zilu aci) nu ir panks. Ja nemaldos, pabijis cietumā par uzbrukumu ar nazi or some shit.
Otrs draugs, kuru vecāki tīšām nesūtīja vienā klasē ar mums pārējiem, jo baidījās no sliktās ietekmes, bija sācis strādāt par mehāniķi, kad pēdējoreiz tikāmies un bija pilns gatavības sākt jaunu dzīvi, jo bija beidzot atradis draudzeni. Hvz, kas sanācis no viņa plāniem mācīties un nepīpēt, un kārtīgi strādāt.
Par trešo nav nekādu ziņu. Bet būtu patīkami pārsteigts, ja viņš, tāpat kā brālis (viņa, ne pirmā drauga), nebūtu nokļuvis cietumā. Pēdējo reizi redzēju pirms kādiem pieciem gadiem, kad tikko bija mirusi viņa māte, un viņš smagi apdzēries klenderēja pa ciematu un, pamanījis mani, ieaurojās: "Ej, Vili, tu taču esi labs džeks - tad nahuj tu nepriecājies? Dzīve taču ir tik skaista!"
No citiem pamatskolas laika +/- tuvajiem draugiem viens ir (vai bija) kļuvis par jūrnieku un pēdējoreiz kad tikāmies, nelāgi smakoja (ne pēc alkohola - vienkārši smakoja). Vēl viens ir apbērnojies un apprecējies ar neglītāko meiteni kādu esmu redzējis. Trešais kļuvis par tādu kā latvju analogu rednekam. Un meitene, kurā tolaik biju ieķēries, nu studē Mākslas akadēmijā, un es esmu vienīgais no ex-klasesbiedriem, ar kuru viņa ir ar mieru runāt. un nē, es netaisos šo teksta blāķi padarīt saprotamāku vai lasāmāku.
Tags: dzīve
Viņa brālis (vienīgais cilvēks, kuram man sanācis (netīšām) uzdauzīt zilu aci) nu ir panks. Ja nemaldos, pabijis cietumā par uzbrukumu ar nazi or some shit.
Otrs draugs, kuru vecāki tīšām nesūtīja vienā klasē ar mums pārējiem, jo baidījās no sliktās ietekmes, bija sācis strādāt par mehāniķi, kad pēdējoreiz tikāmies un bija pilns gatavības sākt jaunu dzīvi, jo bija beidzot atradis draudzeni. Hvz, kas sanācis no viņa plāniem mācīties un nepīpēt, un kārtīgi strādāt.
Par trešo nav nekādu ziņu. Bet būtu patīkami pārsteigts, ja viņš, tāpat kā brālis (viņa, ne pirmā drauga), nebūtu nokļuvis cietumā. Pēdējo reizi redzēju pirms kādiem pieciem gadiem, kad tikko bija mirusi viņa māte, un viņš smagi apdzēries klenderēja pa ciematu un, pamanījis mani, ieaurojās: "Ej, Vili, tu taču esi labs džeks - tad nahuj tu nepriecājies? Dzīve taču ir tik skaista!"
No citiem pamatskolas laika +/- tuvajiem draugiem viens ir (vai bija) kļuvis par jūrnieku un pēdējoreiz kad tikāmies, nelāgi smakoja (ne pēc alkohola - vienkārši smakoja). Vēl viens ir apbērnojies un apprecējies ar neglītāko meiteni kādu esmu redzējis. Trešais kļuvis par tādu kā latvju analogu rednekam. Un meitene, kurā tolaik biju ieķēries, nu studē Mākslas akadēmijā, un es esmu vienīgais no ex-klasesbiedriem, ar kuru viņa ir ar mieru runāt. un nē, es netaisos šo teksta blāķi padarīt saprotamāku vai lasāmāku.
Current Music: Goldfrapp - Human