: dežūras atziņas
1. Ar Bagdādi sazvanīties tramvajā nav ieteicams - gandrīz nekas nav dzirdams.
2. Uz pisuāra kāds ir atstājis sirds formā izliektu kaunuma matu. Salīdzinājumā ar parasti tualetē atrodamajām asiņainajām salvetēm, tas ir ļoti mīļi. Vismaz nerada vēlmi rakstīt trilleri "Kas notiek pie izslēgtām gaismām?"
1. Ar Bagdādi sazvanīties tramvajā nav ieteicams - gandrīz nekas nav dzirdams.
2. Uz pisuāra kāds ir atstājis sirds formā izliektu kaunuma matu. Salīdzinājumā ar parasti tualetē atrodamajām asiņainajām salvetēm, tas ir ļoti mīļi. Vismaz nerada vēlmi rakstīt trilleri "Kas notiek pie izslēgtām gaismām?"
:
Lasu avīzē par skolotāju sūdzībām un brīnos. Same old story: skolēni, edz, perfekti pārzina tiesības, bet ne pienākumus. "Agrāk tā nebija". U.t.t., u.t.jpr.
Brīnos tāpēc, ka atceros, kā taisīju skolas avīzi pirms gadiem 7-8 (jā, es kaut kādā 8.klasē or smth biju skolas avīzes redaktors... iznāca gan tikai viens numurs). Tur arī prašņāju skolotājiem par to pašu tēmu. Atbildes bija identiskas. Jā, protams, 7-8 gadi diez vai ir šajā rakstā minētais "agrāk", taču šaubos, vai "tiesību, bet ne pienākumu pārzināšana" sākās tajā laikā. Tas ir līdzīgi kā klasiskais "ak, laiki, ak, tikumi" teiciens, kuru skandēja jau pirms pāris tūkstošgadēm un vēl senāk.
Tiesa, imo, neviens arī nezina savas tiesības. Vismaz mēs točna nezinājām. A tie naglije, kas skolotājiem teica: "Jums nav tiesības!!" to teica ik mīļu brīdi, cerībā, ka kaut vienreiz taču jāuztrāpa. Pie tam tie jau tāpat bija kriminālie kadri. Tāpat kā rakstā minētie puiši, kas esot "apmētājuši pasniedzēju ar pildspalvām, samitrināta papīra lodītēm, aizskāruši viņu rupjiem un neķītriem vārdiem". Labi, ka turpinājumā piebilsts: viens jau izcieš nosacītu sodu par zādzību. 9.klasē.
Pie tam "manā laikā" lineālu ciršana pa pirkstu galiem (sasodīti sāpīga padarīšana), sēdināšana kaktā (garlaicīgi, bet nekādus sirdsapziņas pārmetumus neizraisa), nepaklausīgo skolēnu raušana aiz matiem (patiesībā diezgan nesāpīgi, bet jābrēc vienalga, lai tas pārāk ilgi neturpinātos) un pat puķupodu mešana uz vainīgo pusi bija salīdzinoši bieži novērojama parādība (ok, tas pēdējais tikai vienu reizi). Lauku skola, kak ņikak. Vai tas palīdzēja uzlabot disciplīnu un/vai sekmes? Ņi figa. Vienīgie divi priekšmeti, kuros gandrīz visi centās no sirds, bija fizika un ķīmija. Pateicoties skolotājām. Un, nē, viņi nebija stingri - tieši otrādi.
Eh, nevaru vien sagaidīt, kad pats novecošu un varēšu drošu sirdi ņurdēt par "mūsdienu jaunatni".
Edits: bet tas laikam nav obligāti. Tikko atcerējos, ka arī tā (seksīgā) mana vecuma skolotāja, kuru intervēju uz šī mācību gada sākumu, sūdzējās, ka mūsdienās bērni ir krietni nepaklausīgāki kā "viņas laikā". Go figure.
Brīnos tāpēc, ka atceros, kā taisīju skolas avīzi pirms gadiem 7-8 (jā, es kaut kādā 8.klasē or smth biju skolas avīzes redaktors... iznāca gan tikai viens numurs). Tur arī prašņāju skolotājiem par to pašu tēmu. Atbildes bija identiskas. Jā, protams, 7-8 gadi diez vai ir šajā rakstā minētais "agrāk", taču šaubos, vai "tiesību, bet ne pienākumu pārzināšana" sākās tajā laikā. Tas ir līdzīgi kā klasiskais "ak, laiki, ak, tikumi" teiciens, kuru skandēja jau pirms pāris tūkstošgadēm un vēl senāk.
Tiesa, imo, neviens arī nezina savas tiesības. Vismaz mēs točna nezinājām. A tie naglije, kas skolotājiem teica: "Jums nav tiesības!!" to teica ik mīļu brīdi, cerībā, ka kaut vienreiz taču jāuztrāpa. Pie tam tie jau tāpat bija kriminālie kadri. Tāpat kā rakstā minētie puiši, kas esot "apmētājuši pasniedzēju ar pildspalvām, samitrināta papīra lodītēm, aizskāruši viņu rupjiem un neķītriem vārdiem". Labi, ka turpinājumā piebilsts: viens jau izcieš nosacītu sodu par zādzību. 9.klasē.
Pie tam "manā laikā" lineālu ciršana pa pirkstu galiem (sasodīti sāpīga padarīšana), sēdināšana kaktā (garlaicīgi, bet nekādus sirdsapziņas pārmetumus neizraisa), nepaklausīgo skolēnu raušana aiz matiem (patiesībā diezgan nesāpīgi, bet jābrēc vienalga, lai tas pārāk ilgi neturpinātos) un pat puķupodu mešana uz vainīgo pusi bija salīdzinoši bieži novērojama parādība (ok, tas pēdējais tikai vienu reizi). Lauku skola, kak ņikak. Vai tas palīdzēja uzlabot disciplīnu un/vai sekmes? Ņi figa. Vienīgie divi priekšmeti, kuros gandrīz visi centās no sirds, bija fizika un ķīmija. Pateicoties skolotājām. Un, nē, viņi nebija stingri - tieši otrādi.
Eh, nevaru vien sagaidīt, kad pats novecošu un varēšu drošu sirdi ņurdēt par "mūsdienu jaunatni".
Edits: bet tas laikam nav obligāti. Tikko atcerējos, ka arī tā (seksīgā) mana vecuma skolotāja, kuru intervēju uz šī mācību gada sākumu, sūdzējās, ka mūsdienās bērni ir krietni nepaklausīgāki kā "viņas laikā". Go figure.
Current Music: Аквариум - Дитя Рассвета