:
Bredberijs ir visu laiku labākais fantasts. Punkts. Ne zinātniskās fantastikas rakstnieks, bet fantasts. I vsjo. Tāpēc jums visiem jāpērk šonedēļ XX gadsimta klasikas sērijā iznākušais romāns Pieneņu vīns. Tur gan no sci-fi vispār tikpat kā nav ne smakas, taču tā ir vienkārši izcila daiļliteratūra.
Bet patiesībā tas man dod iespēju pagremdēties atmiņās par tēmu "Bredberijs un es". Jo viņš, līdzās Vonnegūtam un Kafkam, ir mans galvenais iedvesmas un apbrīnas avots, bez kura es vispār nebūtu pievērsies pildspalvas tirināšanai. Tieši viņš vēl aizvien manā skatījumā ir lielākais īsstāstu guru, kura stila, valodas un stāsta izjūtai allaž esmu centies līdzināties. Tāpēc vēl jo skumjāk, ka latviešu valodā tie tikpat kā nav parādījušies. Jā, ir Marsiešu hronikas un pirmā Pieneņu vīna izdevuma beigās bija trīs vai četri stāsti. Taču tie nebija labākie viņa darbi un arī Marsiešu hronikas lielākoties sūkā salīdzinājumā ar pārējiem stāstiem.
Tieši tāpēc es tikai pirms gadiem četriem uzzināju par viņa stāstnieka talantu. Valterā un Rapā starp kādiem piecsimts krepīgiem fantasy romāniem (un simts "fantastičeskij bojevik" tipa meistardarbiem) uzgāju stāstu krājumu Завтра конец света. Tobrīd bija brīva nauda makā, tāpēc izlēmu nopirkt. Un Bredberijs mani satrieca. Viņa paša izcilo stila izjūtu vēl papildināja krievu valodas dabiskais skaistums (pie tam šo stāstu tulkotāja bija slavenā Nora Gāla), un es sapratu, ka tas ir mans ceļš. Filozofiski romantiski stāsti par it kā fantastiskām tēmām. Skumja melanholija ar nebeidzamu dzīvesprieku. Tai bija jākļūst par manu nākotni.
Es tos lasīju un pārlasīju mājās, tramvajā, literatūras un vēstures stundās. Es ik nedēļas gāju uz veikalu, cerībā, ka tur būs parādījies vēl kāds viņa stāstu krājuma. Divreiz man paveicās, un es tās paņēmu rokās, galvā rēķinādams, cik ēdienreizēm man sanāks nauda, ja es nopirkšu vēl vienu grāmatu, kaut labi zināju, ka tam nav nozīmes - Bredberija vilinājums bija pārāk liels.
Reizēm mēģināju tulkot pāris iepatikušos stāstus, lai uzlabotu pats savu valodu, taču ikreiz apstājos, sapratis, ka nespēju to izdarīt pienācīgā līmenī, kas neapkaunotu Meistaru un mani sevis paša acīs. Bet Bredberija stāstu latviskošana vienmēr ir bijis mans sapnis. Tāpēc es par godu Pieneņu vīna reissue izmēģināju roku vēlreiz. Izvēlējos īsāko no sev jo īpaši tīkamajiem gabaliem, kas pie tam izrādījās mana Bredberijas stāstu nevainības zaudējuma titulgabals. Pēc tam netā atradu versiju oriģinālvalodā. Un ķēros pie tulkošanas.
( Tā kā esmu pabeidzis, savā labsirdībā dāvinu to jums. Enjoy. )
Bet patiesībā tas man dod iespēju pagremdēties atmiņās par tēmu "Bredberijs un es". Jo viņš, līdzās Vonnegūtam un Kafkam, ir mans galvenais iedvesmas un apbrīnas avots, bez kura es vispār nebūtu pievērsies pildspalvas tirināšanai. Tieši viņš vēl aizvien manā skatījumā ir lielākais īsstāstu guru, kura stila, valodas un stāsta izjūtai allaž esmu centies līdzināties. Tāpēc vēl jo skumjāk, ka latviešu valodā tie tikpat kā nav parādījušies. Jā, ir Marsiešu hronikas un pirmā Pieneņu vīna izdevuma beigās bija trīs vai četri stāsti. Taču tie nebija labākie viņa darbi un arī Marsiešu hronikas lielākoties sūkā salīdzinājumā ar pārējiem stāstiem.
Tieši tāpēc es tikai pirms gadiem četriem uzzināju par viņa stāstnieka talantu. Valterā un Rapā starp kādiem piecsimts krepīgiem fantasy romāniem (un simts "fantastičeskij bojevik" tipa meistardarbiem) uzgāju stāstu krājumu Завтра конец света. Tobrīd bija brīva nauda makā, tāpēc izlēmu nopirkt. Un Bredberijs mani satrieca. Viņa paša izcilo stila izjūtu vēl papildināja krievu valodas dabiskais skaistums (pie tam šo stāstu tulkotāja bija slavenā Nora Gāla), un es sapratu, ka tas ir mans ceļš. Filozofiski romantiski stāsti par it kā fantastiskām tēmām. Skumja melanholija ar nebeidzamu dzīvesprieku. Tai bija jākļūst par manu nākotni.
Es tos lasīju un pārlasīju mājās, tramvajā, literatūras un vēstures stundās. Es ik nedēļas gāju uz veikalu, cerībā, ka tur būs parādījies vēl kāds viņa stāstu krājuma. Divreiz man paveicās, un es tās paņēmu rokās, galvā rēķinādams, cik ēdienreizēm man sanāks nauda, ja es nopirkšu vēl vienu grāmatu, kaut labi zināju, ka tam nav nozīmes - Bredberija vilinājums bija pārāk liels.
Reizēm mēģināju tulkot pāris iepatikušos stāstus, lai uzlabotu pats savu valodu, taču ikreiz apstājos, sapratis, ka nespēju to izdarīt pienācīgā līmenī, kas neapkaunotu Meistaru un mani sevis paša acīs. Bet Bredberija stāstu latviskošana vienmēr ir bijis mans sapnis. Tāpēc es par godu Pieneņu vīna reissue izmēģināju roku vēlreiz. Izvēlējos īsāko no sev jo īpaši tīkamajiem gabaliem, kas pie tam izrādījās mana Bredberijas stāstu nevainības zaudējuma titulgabals. Pēc tam netā atradu versiju oriģinālvalodā. Un ķēros pie tulkošanas.
( Tā kā esmu pabeidzis, savā labsirdībā dāvinu to jums. Enjoy. )
:
Beidzot pieķēros rakstam par mani un manu Wii. Esmu jau ticis līdz 1994.gadam. Innuendos galore!