:
Kad pirms teju sešiem gadiem uzsāku dzīvi Rīgā, teju vai pirmā doma, ieejot jaunajā (tiesa, tikai man) dzīvoklī bija: vo, tagad man beidzot būs vieta visām grāmatām. Laukos n-tie skapji jau sen bija aizkrāmēti kā nākās: katrā plauktā pa divām rindām grāmatu un uz tām cik vien guļus stāvoklī vēl iespējams sastūķēt. Tagad arī šejienes divi skapji ir piepildīti un pie tiem jau nogūlies pirmais ar grāmatām piestūķētais maiss. Pie tam pašlaik gaidu, kamēr darba jaungada dāvanu karte materializēsies vēl 30 grāmatās, ikkatrā grāmatnīcas apmeklējuma reizē (kas gan pēdējā laikā nav biežāk par pāris reizēm mēnesī) iznāku ar papildus lasāmvielu un tagad arī eBay'ā iepirku pāris sen gribētas grāmatas (t.i., Dilana autobiogrāfiju, kā arī Vonnegūta un Bredberija stāstus). Moš atbrīvošu drēbju skapi or smth.
Un, jā, es esmu izlasījis ap 90% no visām daiļliteratūras grāmatām, kas ir manā īpašumā. Tiesa, ne visas līdz beigām. Pāris plauktus aizņem arī "mantojumā" saņemtā reliģiskā literatūra (ko nesen papildināja no vietējiem krišnaītiem dabūtā Bhagavad-Gīta), 2000. (or smth) gada telefongrāmatas un ekonomiskā/astrofizikālā literatūra, kurai buros cauri krietni retāk un lēnāk.
Diemžēl līdz ar dzīvošanu Rīgā un pastāvīgu pieeju datoram/internetam izēstais literatūras daudzums ir krietni samazinājies (ja par tādu neuzskata SA forumus vai datorspēļu recenzijas). 'Vecajos, labajos' laikos laukos ikvienā istabā man stāvēja pa vismaz vienai iesāktai grāmatai. Dziļā doma bija tāda, ka allaž aizmirsu, kāpēc esmu iegājis tajā vai citā istabā. Un, lai mēģinot atcerēties vai pārvietojoties uz citu istabu netiktu velti zaudēts laiks, varēju tieši tajā istabā atsākt attiecīgās grāmatas lasīšanu.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tolaik arī sapņos visai bieži turpināju lasīt tobrīd iepatikušos grāmatu, uz vietas izdomājot sižeta attīstību u.t.t., u.t.jpr. (t.i., sapnī es sēdēju, turēju rokās grāmatu un lasīju tajā rakstīto, ik pēc brītiņa pāršķirot lappuses, kamēr manā galvā turpināja risināties gulētejot līdzās atstātās grāmatas iesāktie notikumi) Uzmostoties gan tikpat kā nekad neatcerējos, ko tieši biju izlasījis :(.
Tiesa, milzīgais bērnībā un pusaudža gados izlasīto grāmatu daudzums savā ziņā negatīvi ietekmē paša soļus literatūrā un žurnālistikā, jo, pirmkārt, man prātā ir uzglabājies milzīgs daudzums ar "aizņemtām" idejām un sižeta līnijām, kuras izmantot bieži vien neļauj pašcieņa, otrkārt, es gribu, lai viss, ko lasu (t.i., arī paša rakstītais) ir vismaz Hemingveja līmenī (kas automātiski nozīmē nepatiku pret saviem darbiem) un, treškārt, tas viss ir radījis anālu sīkumainību pret stilu un valodu, kas rakstot nozīmē visa 10-20 kārtēju pārlasīšanu, piesienoties ikvienam teikumam un vārdu izvietojumam tajā. Viss kopā nozīmē, ka man teju vienā piesēdienā ideja jāuzbliež no sākuma līdz beigām, piedrāžot stila negludumus un slikto valodas plūdumu. Pretējā gadījumā tas pievienosies pārējiem desmitiem tikai iesākto gabalu, jo, ja sāku labot, kad pabeigta tikai puse, skaidrs, ka galu tas stāsts/whatever nepieredzēs. Jā, tas attiecas arī uz bloga ierakstiem. Taču tos es bliežu iekšā "pa taisno" un pēc tam nepārlasu. Ja pārlasu, tad (pārnestā nozīmē) saķeru galvu šausmās par daudzajām stila kļūdām tajos.
Bāc, es taču gribēju tikai ierakstīt, ka tagad arī šeit ir shitload o' books
.
Jāiet skatīties Eirovīzijas nac.atlases pusfināls!
Un, jā, es esmu izlasījis ap 90% no visām daiļliteratūras grāmatām, kas ir manā īpašumā. Tiesa, ne visas līdz beigām. Pāris plauktus aizņem arī "mantojumā" saņemtā reliģiskā literatūra (ko nesen papildināja no vietējiem krišnaītiem dabūtā Bhagavad-Gīta), 2000. (or smth) gada telefongrāmatas un ekonomiskā/astrofizikālā literatūra, kurai buros cauri krietni retāk un lēnāk.
Diemžēl līdz ar dzīvošanu Rīgā un pastāvīgu pieeju datoram/internetam izēstais literatūras daudzums ir krietni samazinājies (ja par tādu neuzskata SA forumus vai datorspēļu recenzijas). 'Vecajos, labajos' laikos laukos ikvienā istabā man stāvēja pa vismaz vienai iesāktai grāmatai. Dziļā doma bija tāda, ka allaž aizmirsu, kāpēc esmu iegājis tajā vai citā istabā. Un, lai mēģinot atcerēties vai pārvietojoties uz citu istabu netiktu velti zaudēts laiks, varēju tieši tajā istabā atsākt attiecīgās grāmatas lasīšanu.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tolaik arī sapņos visai bieži turpināju lasīt tobrīd iepatikušos grāmatu, uz vietas izdomājot sižeta attīstību u.t.t., u.t.jpr. (t.i., sapnī es sēdēju, turēju rokās grāmatu un lasīju tajā rakstīto, ik pēc brītiņa pāršķirot lappuses, kamēr manā galvā turpināja risināties gulētejot līdzās atstātās grāmatas iesāktie notikumi) Uzmostoties gan tikpat kā nekad neatcerējos, ko tieši biju izlasījis :(.
Tiesa, milzīgais bērnībā un pusaudža gados izlasīto grāmatu daudzums savā ziņā negatīvi ietekmē paša soļus literatūrā un žurnālistikā, jo, pirmkārt, man prātā ir uzglabājies milzīgs daudzums ar "aizņemtām" idejām un sižeta līnijām, kuras izmantot bieži vien neļauj pašcieņa, otrkārt, es gribu, lai viss, ko lasu (t.i., arī paša rakstītais) ir vismaz Hemingveja līmenī (kas automātiski nozīmē nepatiku pret saviem darbiem) un, treškārt, tas viss ir radījis anālu sīkumainību pret stilu un valodu, kas rakstot nozīmē visa 10-20 kārtēju pārlasīšanu, piesienoties ikvienam teikumam un vārdu izvietojumam tajā. Viss kopā nozīmē, ka man teju vienā piesēdienā ideja jāuzbliež no sākuma līdz beigām, piedrāžot stila negludumus un slikto valodas plūdumu. Pretējā gadījumā tas pievienosies pārējiem desmitiem tikai iesākto gabalu, jo, ja sāku labot, kad pabeigta tikai puse, skaidrs, ka galu tas stāsts/whatever nepieredzēs. Jā, tas attiecas arī uz bloga ierakstiem. Taču tos es bliežu iekšā "pa taisno" un pēc tam nepārlasu. Ja pārlasu, tad (pārnestā nozīmē) saķeru galvu šausmās par daudzajām stila kļūdām tajos.
Bāc, es taču gribēju tikai ierakstīt, ka tagad arī šeit ir shitload o' books
.Jāiet skatīties Eirovīzijas nac.atlases pusfināls!