te

Lai arī laimīgā kārtā neesmu pakļauts tradicionāli par tradicionālo dēvētajai rudens depresijai, šī gadalaika nakts, kad aiz loga piedevām lēnā garā krīt lietus, bet no tumbiņām skan Elysian Fields, gribot negribot aicina kavēties atmiņās par pagātni. Šajā gadījumā - teju aizvadīto gadu. Ja vēl precīzāk - manām oficiālajām "humorista" gaitām Dadzī (tiem, kas neziņā rausta plecus: jap, laikā no janvāra sākuma līdz jūnija beigām, es biju viens no "pensionāru humora" kopējiem). Taču, tā kā gan lietus, gan mūzika ir izteikti lēna, tāds būs arī pats stāstījums - iespējams pat sadalīts divās daļās. Un tiks izmantoti daudzi citāti no iepriekš rakstītā teksta - tāpēc arī tik bezdievīgi garš.

( bet nu uz priekšu )