Mani tomēr fascinē The Escapist ("Jaunās spēļu žurnālistikas" e-izdevums) nepierasti aktīvā attieksme pret saviem autoriem. Vienīgo manu gabalu viņi publicēja kaut kad maijā (un, gods kam gods, trīs mēnešu laikā (Latvijas pasts \o/) dabūju savu honorāru - kas uz rokas sanāca teju puse no tagadējās mēneša algas... vismaz līdz rītdienai, kad notiks LĪGUMA PĀRSKATĪŠANA!), taču vēl aizvien teju ik mēnesi pienāk informācija par jaunumiem un aicinājumi iesniegt stafu jaunajiem numuriem. Laikam jau taisnība ir šodienas meilā rakstītajam: "Enjoy the calendar and feel free to barrage me with questions and/or comments. That is, quite literally, what they pay me for." Laikam būs jāmēģina vēl kaut ko uzrakstīt, jo - hey, free money! No otras puses, viņu dēļ, meklējot netā manu īsto vārdu, piektais atrastais saits ir Four Fat Chicks Forums, kas bija ielicis infu par jauno Eskeipista numuru. Tā ir īstā metode laba iespaida radīšanai par sevi.
Krietni mazāk mani fascinē stalkeri, kas nu jau piedāvā ielūgumus uz hvz kādām filmām. Un stay tuned, jo kaut kad tuvākajās dienās šeit pat būs lasāms kruts apraksts par tēmu "kā peacemaker smēķēja zāli". Ar muzikālo pavadījumu!
Fascinējoši ir arī tas, ka esmu pārsteidzoši aizrāvies ar veca roguelike Dungeon Crawl spēlēšanu - izrādās, ka grafiskā versija aizrauj vēl vairāk kā 90% "lielo" RPG. Par spīti tam, ka kādās 50 spēlēšanas reizēs mans labākais sasniegums ir 4 lvl iegūšana ar Merfolk Fighter. Tad es uzdūros četriem orkiem, kurus ar pamatīgu health potion un teleport scrolls izlietojumu izdevās pieveikt... taču jau nākamajā brīdī mani pārsteidza muthafuckin' ogrs. One hit death pwns. Bet ne velti roguelike ir slaveni ar savu brutālo learning curve.