: Humors. Un satīra.
Cik rakstnieku darbi man ir likuši skaļi smieties? Trīs: Stīvens Līkoks, Jaroslavs Hašeks un Džeralds Darels. Marka Tvena, Karela Čapeka un viņiem līdzīgo humors nav LOL tipa. To tu izlasi nopietnu seju un ej ēst štovētus kāpostus. Bet pat pēc vairākiem gadiem viņu rakstītais paliek atmiņā un ikviens draugu pulka jaunpienācējs piemērotā brīdī tiek pacienāts ar fragmentu no kāda viņu gabala. Par divsimts autentisko Jēzus krusta šķēpeļu, kuru pietiktu, lai uzceltu to kūti, kurā viņš piedzima - un pat tad vēl paliktu gana daudz, lai vairākus gadus apgādātu Golgātas kalnu ar materiāliem. Vai par kritiķi, kurš ar milzīgām pūlēm meklēja viņam netīkamā rakstnieka darbos neprecizitātes, lai būtu uz ko balstīt iznīcinošo recenziju. Bet kopumā rakstīts teksts ir mazāk piemērots manai humora izjūtai kā audiovizuāls materiāls. Simpsonus un Futuramu skatoties esmu smējies krietni vairāk kā lasot grāmatas. Bet jau pēc stundas ar pūlēm atceros, kas tieši man šķita smieklīgs. Žesti, balss tonis, konteksts - tas viss ļoti bieži izšķir vai joks izdodas vai krīt. Tekstiem tas trūkst.
Es pagaidām nepiederu ne pie pirmajiem, ne otrajiem. Mani feļetoni sūkā no abiem viedokļiem. Jo tas, kas gandrīz līdz asarām sasmīdina draugus pie kāršu galda, uzlikts uz papīra manā izpildījumā izklausās smagi pliekans. Pie tam TIE IR FAKINI FEĻETONI! Jā, droši vien arī par Indago konkursu īstens meistars varētu uzrakstīt kaut ko tādu, kas liktu lasītājam smieklos aizrīties. Bet mana recepte vismaz pagaidām ir: paņemt kādu puslīdz uzjautrinošu/neparastu faktu un tad visa raksta garumā to apspēlēt, pievienojot hiperbolu čupu un varbūt, ja kaut kas ienāk prātā un vieta, un žurnāla specifika to ļauj, pievienot vienu otru tiešu joku, kas domāts tūlītējai lietošanai. "Recepte", bļe. Manufaktūra. Bet šajos pāris mēnešos uzrakstītajos feļetonos man ir izdevies iekļaut 3-4 smieklīgus jokus. Protams, pēc manas samaitātās humora izjūtas. Tiesa, divi no tiem neizspruka cauri redakcijas telpai. To vidū arī mans favorīts: rakstot par pasūtamajām mobiļņiku melodijām, kur bija arī Krievijas himnas melodija, pirms tās pieminēšanas bija ar strikethrough nosvītrots vārds PSRS. Iespējams, redaktori nezināja tagadējās Krievijas himnas izcelsmi, iespējams joks patiešām sūkā, bet, kad to iedomājos, mani smiekli bija skaļi un izteikti.
Vēl neliels fona stāstiņš par to, kāpēc vispār "Dadzī" parādījās raksts par Indago. Pirmkārt, žurnāls vēlas lauzt stereotipus par to kā "pensionāru lasāmvielu", kas vēl aizvien ir sabiedrībā, par spīti tam, ka vidējais lasītāju vecums pēc aptauju datiem ir 30-35 gadi. Bet tā raksti pagaidām patiešām ir pensionāru lasāmviela (karikatūras ir kvalitatīvi citā līmeni), viņi mēģina to labot. Tiesa, lielākoties tas izskatās tikpat mulsinoši kā tajā reklāmā, kur laimīgi sirmgalvji bija uzvilkuši piegulošus džinsus un kratījās rokenrola ritmos. Man nav iebildumu pret pensionāriem. Patiešām nav. Ar noteikumu, ka viņi necenšas izlikties jauni un stilīgi. Jo tas ir biedējošs skats. Bet tas ir sekundāri. Galvenais Indago raksta tapšanas faktors bija tas, ka iepriekšējais raksts par Cēsu domes pacēlāju - liftu cilvēkiem ar kustību traucējumiem izrādījās balstīts uz novecojušu/nepatiesu informāciju. Uzzināju to piektdien, zvanot Cēsu Invalīdu biedrībai, kas pirmo reizi dzirdēja par tādu problēmu. Zvanīšanu biju atlicis, jo informācija nāca no uzticama avota, par kuru man nebija ne mazāko šaubu. Protams, pēc jaunajiem atklājumiem nācās uzreiz sazināties ar "Dadža" redakciju, lai raksts nenokļūtu žurnālā. Problēma bija tāda, ka svētdien vakarā bija deadlains jebkādām satura izmaiņām. Un par to es uzzināju sestdien. Tas principā nozīmēja, ka tajā pašā dienā man bija jāiesniedz jauns raksts, lai aizpildītu tukšo vietu un pagūtu visu to padarīšanu sagatavot maketēšanai. Tāpēc ķēros pie tēmas, kuru pārzināju vislabāk, un kuru varēja kaut kāda veidā piesaistīt attiecīgajam laika periodam.
Un lūk arī joks, ko daudzus nevainīgās bērnības un agrīnos pusaudža gadus uztvēru kā krutāko pasaulē. Vai vismaz krutāko no tiem, kurus biju izdomājis pats. Behold deviņgadīga gīka humora izjūtas uzbrukumam! Centīšos arī ieturēt tālaika rakstības stilu. Vai 13-gadīga Peacemaker'a rakstības stilu, jo to es atceros labāk.
=================
Reiz sensenos laikos kāda civilizācija, kurai nebija vārda, jo to vēl neesmu izdomājis, izdomāja noteikt, kura valoda ir senākā. Apsēdušies ap ugunskuru, civilizācijas vecajie domāja tik ilgi, līdz uguns pārlēca uz viņu apmetņiem un tos nosvilināja. Palikuši kaili, vecajie izlēma, ka vienīgais veids ir sekot ēģiptiešu paraugam un atņemt mātei tikko piedzimušu zīdaini, vairākus gadus to turēt ieslēgtu istabā, nošķirtu no visiem cilvēkiem, lai pēc tam ienāktu istabā un klausītos, kāds būs bērna pirmais pateiktais vārds. Domāts-darīts. Kad beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis un priesteri iegāja bērna istabā, viņus sagaidīja skaļš kliedziens: "Kūpināts lasis šampanieša mērcē!"
=================
Tas arī viss. lollololololololol. Fona informācija: es nesen biju izlasījis leģendu par to kā ēģiptieši līdzīgu motīvu vadīti bija turējuši zīdaini nošķirti no apkārtējās pasaules un atklājuši, ka pirmais viņa pateiktais vārds bija "Maize" feniķiešu valodā. Un "Dienā" biju arī izlasījis, ka ir tāds kruts ēdiens kā "Kūpināts lasis šampanieša mērcē", kura nosaukums man šķita (un vēl aizvien šķiet) smieklīgs līdz histērijai. Divi interesanti nostāsti = ģeniāls joks. Voila!
Patiesībā smieklīgākie no maniem 13-14 gadu vecumā ražotajiem tekstiem bija tie, kuri nemaz tādi nebija paredzēti. Urrākosmopolītisms (kā pretstats urrāpatriotismam) tur slējās pāris kā Rodas Koloss, apēnojot "planētu sauca par Sēriju, jo tās atmosfēra sastāvēja no sēra ūdeņraža" tipa jokus kā arī seksuālas divdomības, kas man tolaik šķita gauži viltīgas un nemanāmas. Tādas tās nebija. Ne velti pēdējos pamatskolas gados par domrakstiem man skolotāja nelika atzīmes. Lai ko arī citi klasesbiedri neteiktu, viņa tomēr bija brīnišķīga pasniedzēja un daudz ko no viņas teiktā izmantoju vēl aizvien. Oriģinalitāte noteikti netika sodīta.
Kādu dienu, kad aizbraukšu uz laukiem, kur mētājās vecās burtnīcas, būs jādigitalizē visi šie stāsti.
Btw, pastaigāties pa šodienas sniegputeni T-kreklā bija jautri. Tāpat kā čuksti man aiz muguras; "Sumašedšij". Bet bija patiešām silti. Tikai sniegputenis. Tiesa, pēc desmit minūšu garas pastaigas atgriezos universitātē.
Cik rakstnieku darbi man ir likuši skaļi smieties? Trīs: Stīvens Līkoks, Jaroslavs Hašeks un Džeralds Darels. Marka Tvena, Karela Čapeka un viņiem līdzīgo humors nav LOL tipa. To tu izlasi nopietnu seju un ej ēst štovētus kāpostus. Bet pat pēc vairākiem gadiem viņu rakstītais paliek atmiņā un ikviens draugu pulka jaunpienācējs piemērotā brīdī tiek pacienāts ar fragmentu no kāda viņu gabala. Par divsimts autentisko Jēzus krusta šķēpeļu, kuru pietiktu, lai uzceltu to kūti, kurā viņš piedzima - un pat tad vēl paliktu gana daudz, lai vairākus gadus apgādātu Golgātas kalnu ar materiāliem. Vai par kritiķi, kurš ar milzīgām pūlēm meklēja viņam netīkamā rakstnieka darbos neprecizitātes, lai būtu uz ko balstīt iznīcinošo recenziju. Bet kopumā rakstīts teksts ir mazāk piemērots manai humora izjūtai kā audiovizuāls materiāls. Simpsonus un Futuramu skatoties esmu smējies krietni vairāk kā lasot grāmatas. Bet jau pēc stundas ar pūlēm atceros, kas tieši man šķita smieklīgs. Žesti, balss tonis, konteksts - tas viss ļoti bieži izšķir vai joks izdodas vai krīt. Tekstiem tas trūkst.
Es pagaidām nepiederu ne pie pirmajiem, ne otrajiem. Mani feļetoni sūkā no abiem viedokļiem. Jo tas, kas gandrīz līdz asarām sasmīdina draugus pie kāršu galda, uzlikts uz papīra manā izpildījumā izklausās smagi pliekans. Pie tam TIE IR FAKINI FEĻETONI! Jā, droši vien arī par Indago konkursu īstens meistars varētu uzrakstīt kaut ko tādu, kas liktu lasītājam smieklos aizrīties. Bet mana recepte vismaz pagaidām ir: paņemt kādu puslīdz uzjautrinošu/neparastu faktu un tad visa raksta garumā to apspēlēt, pievienojot hiperbolu čupu un varbūt, ja kaut kas ienāk prātā un vieta, un žurnāla specifika to ļauj, pievienot vienu otru tiešu joku, kas domāts tūlītējai lietošanai. "Recepte", bļe. Manufaktūra. Bet šajos pāris mēnešos uzrakstītajos feļetonos man ir izdevies iekļaut 3-4 smieklīgus jokus. Protams, pēc manas samaitātās humora izjūtas. Tiesa, divi no tiem neizspruka cauri redakcijas telpai. To vidū arī mans favorīts: rakstot par pasūtamajām mobiļņiku melodijām, kur bija arī Krievijas himnas melodija, pirms tās pieminēšanas bija ar strikethrough nosvītrots vārds PSRS. Iespējams, redaktori nezināja tagadējās Krievijas himnas izcelsmi, iespējams joks patiešām sūkā, bet, kad to iedomājos, mani smiekli bija skaļi un izteikti.
Vēl neliels fona stāstiņš par to, kāpēc vispār "Dadzī" parādījās raksts par Indago. Pirmkārt, žurnāls vēlas lauzt stereotipus par to kā "pensionāru lasāmvielu", kas vēl aizvien ir sabiedrībā, par spīti tam, ka vidējais lasītāju vecums pēc aptauju datiem ir 30-35 gadi. Bet tā raksti pagaidām patiešām ir pensionāru lasāmviela (karikatūras ir kvalitatīvi citā līmeni), viņi mēģina to labot. Tiesa, lielākoties tas izskatās tikpat mulsinoši kā tajā reklāmā, kur laimīgi sirmgalvji bija uzvilkuši piegulošus džinsus un kratījās rokenrola ritmos. Man nav iebildumu pret pensionāriem. Patiešām nav. Ar noteikumu, ka viņi necenšas izlikties jauni un stilīgi. Jo tas ir biedējošs skats. Bet tas ir sekundāri. Galvenais Indago raksta tapšanas faktors bija tas, ka iepriekšējais raksts par Cēsu domes pacēlāju - liftu cilvēkiem ar kustību traucējumiem izrādījās balstīts uz novecojušu/nepatiesu informāciju. Uzzināju to piektdien, zvanot Cēsu Invalīdu biedrībai, kas pirmo reizi dzirdēja par tādu problēmu. Zvanīšanu biju atlicis, jo informācija nāca no uzticama avota, par kuru man nebija ne mazāko šaubu. Protams, pēc jaunajiem atklājumiem nācās uzreiz sazināties ar "Dadža" redakciju, lai raksts nenokļūtu žurnālā. Problēma bija tāda, ka svētdien vakarā bija deadlains jebkādām satura izmaiņām. Un par to es uzzināju sestdien. Tas principā nozīmēja, ka tajā pašā dienā man bija jāiesniedz jauns raksts, lai aizpildītu tukšo vietu un pagūtu visu to padarīšanu sagatavot maketēšanai. Tāpēc ķēros pie tēmas, kuru pārzināju vislabāk, un kuru varēja kaut kāda veidā piesaistīt attiecīgajam laika periodam.
Un lūk arī joks, ko daudzus nevainīgās bērnības un agrīnos pusaudža gadus uztvēru kā krutāko pasaulē. Vai vismaz krutāko no tiem, kurus biju izdomājis pats. Behold deviņgadīga gīka humora izjūtas uzbrukumam! Centīšos arī ieturēt tālaika rakstības stilu. Vai 13-gadīga Peacemaker'a rakstības stilu, jo to es atceros labāk.
=================
Reiz sensenos laikos kāda civilizācija, kurai nebija vārda, jo to vēl neesmu izdomājis, izdomāja noteikt, kura valoda ir senākā. Apsēdušies ap ugunskuru, civilizācijas vecajie domāja tik ilgi, līdz uguns pārlēca uz viņu apmetņiem un tos nosvilināja. Palikuši kaili, vecajie izlēma, ka vienīgais veids ir sekot ēģiptiešu paraugam un atņemt mātei tikko piedzimušu zīdaini, vairākus gadus to turēt ieslēgtu istabā, nošķirtu no visiem cilvēkiem, lai pēc tam ienāktu istabā un klausītos, kāds būs bērna pirmais pateiktais vārds. Domāts-darīts. Kad beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis un priesteri iegāja bērna istabā, viņus sagaidīja skaļš kliedziens: "Kūpināts lasis šampanieša mērcē!"
=================
Tas arī viss. lollololololololol. Fona informācija: es nesen biju izlasījis leģendu par to kā ēģiptieši līdzīgu motīvu vadīti bija turējuši zīdaini nošķirti no apkārtējās pasaules un atklājuši, ka pirmais viņa pateiktais vārds bija "Maize" feniķiešu valodā. Un "Dienā" biju arī izlasījis, ka ir tāds kruts ēdiens kā "Kūpināts lasis šampanieša mērcē", kura nosaukums man šķita (un vēl aizvien šķiet) smieklīgs līdz histērijai. Divi interesanti nostāsti = ģeniāls joks. Voila!
Patiesībā smieklīgākie no maniem 13-14 gadu vecumā ražotajiem tekstiem bija tie, kuri nemaz tādi nebija paredzēti. Urrākosmopolītisms (kā pretstats urrāpatriotismam) tur slējās pāris kā Rodas Koloss, apēnojot "planētu sauca par Sēriju, jo tās atmosfēra sastāvēja no sēra ūdeņraža" tipa jokus kā arī seksuālas divdomības, kas man tolaik šķita gauži viltīgas un nemanāmas. Tādas tās nebija. Ne velti pēdējos pamatskolas gados par domrakstiem man skolotāja nelika atzīmes. Lai ko arī citi klasesbiedri neteiktu, viņa tomēr bija brīnišķīga pasniedzēja un daudz ko no viņas teiktā izmantoju vēl aizvien. Oriģinalitāte noteikti netika sodīta.
Kādu dienu, kad aizbraukšu uz laukiem, kur mētājās vecās burtnīcas, būs jādigitalizē visi šie stāsti.
Btw, pastaigāties pa šodienas sniegputeni T-kreklā bija jautri. Tāpat kā čuksti man aiz muguras; "Sumašedšij". Bet bija patiešām silti. Tikai sniegputenis. Tiesa, pēc desmit minūšu garas pastaigas atgriezos universitātē.
Current Music: Early Day Miners - Light in August