: Virsraksts
Tā kā šodien nācās noklausīties trīs ar pusi stundas garu lekciju par interneta žurnālistiku un blogiem kā tās nākotni, esmu izlēmis atriebties neko nenojaušošajai pasaulei ar savām krutajām (jo liberālām un kosmopolītiskām) pārdomām par 16. marta izrādi. Jo mūsdienās žurnālistikai ir subjektīva un personiska. N stuff.
Protams, kad, braucot uz universitāti, pamanīju žogu, kas stiepās no Brīvības pieminekļa līdz McDonaldam un tālāk, tas bija WTF? moments. Bet drīz vien sapratu, ka tas ir loģiski. Tiesa, tobrīd klausījos Boviju, tāpēc izpratne par loģiskumu un savstarpējām sakarībām visticamāk bija krietni izkropļota. Tomēr skaidrs, ka, ja tiktu ļauta neierobežota pieeja Brīvības piemineklim un tā tuvējai apkārtnei, pāris stundu laikā mūsu brašie "patrioti" sadurtos ar vienlīdz brašajiem "antifašistiem", lai uzsāktu teatrālu dūru vicināšanu televīzijas kameru priekšā. Un tas būtu kūl un leģionāriem (btw, viņi vispār pēdējos pāris gados ir piedalījušies kādos 16. marta gājienos?) atbilstoši. Ne velti galvenā patriotisma mērvienība kopš senseniem laikiem ir bijis piekauto/nogalināto svešzemnieku skaits. Viens patrs, ja ļauts ieteikt Starptautiskajai Mērvienību Savienībai - vai kā nu viņi tur saucās.
Par leģionāriem ir cita runa. Mani allaž ir sajūsminājusi vēsturnieku prasme lasīt sen mūžībā aizgājušu cilvēku domas, lai paziņotu, ka, redz, viņi visi ticēja, ka, cīnoties SS rindās Ļeņingradā vai hzv kur, atkaros Latvijai neatkarību. Balstīšanās acīmredzot notiek uz vēl izdzīvojušo cilvēku liecībām, kas izdarītas pēdējos 15 gados. Demokrātija tad demokrātija - bet vai patiešām kādu māc ilūzijas, ka kāds no izdzīvojušajiem leģionāriem tagad lepni paziņos, ka viņš iestājās leģionā, jo ienīda ebrejus un vēlējās tos iznīcināt? Vai to, ka visa pamatā bija pašsaprotamas bailes par savu dzīvību? Nē, tas nebūtu stilīgi un nemācītu jaunajai paaudzei īsteni patriotiskas vērtības. Labāk gvelzt par cīņu par Latvijas neatkarību.
Es nenoliedzu, ka daļa leģionāru un cilvēku vispār tajā laikā bija pārņemti ar ideju par neatkarību un ar to arī cīnijās. Un nešaubos, ka daļa bija Hitlera ideju apmāti. Bet beigu beigās viss nonāk pie viena un tā paša: viņi nogalināja vai nu viens otru, vai arī "ienaidniekus". Un nogalināšanas - vienalga, kā vārdā tā veikta - svinēšana/atzīmešana ir viena no slimākajām idejām, kas pārņēmusi cilvēku prātus.
Lai kā to arī nekultu, sviests paliek sviests.
Jā, un šonedēļ saņēmu pāris maksājumus par dažādām publikācijām, kas jūtami uzlaboja situāciju bankas kontā. Un tapu arī uzaicināts maijā piedalīties kaut kādos prozas lasījumos Liepājā. Kāpēc visiem pasākumiem jānotiek Dieva aizmirstos Latvijas nostūros? Jeb, kā Vonnegūts reiz teica: "Visuma pakaļas caurumā".
Tā kā šodien nācās noklausīties trīs ar pusi stundas garu lekciju par interneta žurnālistiku un blogiem kā tās nākotni, esmu izlēmis atriebties neko nenojaušošajai pasaulei ar savām krutajām (jo liberālām un kosmopolītiskām) pārdomām par 16. marta izrādi. Jo mūsdienās žurnālistikai ir subjektīva un personiska. N stuff.
Protams, kad, braucot uz universitāti, pamanīju žogu, kas stiepās no Brīvības pieminekļa līdz McDonaldam un tālāk, tas bija WTF? moments. Bet drīz vien sapratu, ka tas ir loģiski. Tiesa, tobrīd klausījos Boviju, tāpēc izpratne par loģiskumu un savstarpējām sakarībām visticamāk bija krietni izkropļota. Tomēr skaidrs, ka, ja tiktu ļauta neierobežota pieeja Brīvības piemineklim un tā tuvējai apkārtnei, pāris stundu laikā mūsu brašie "patrioti" sadurtos ar vienlīdz brašajiem "antifašistiem", lai uzsāktu teatrālu dūru vicināšanu televīzijas kameru priekšā. Un tas būtu kūl un leģionāriem (btw, viņi vispār pēdējos pāris gados ir piedalījušies kādos 16. marta gājienos?) atbilstoši. Ne velti galvenā patriotisma mērvienība kopš senseniem laikiem ir bijis piekauto/nogalināto svešzemnieku skaits. Viens patrs, ja ļauts ieteikt Starptautiskajai Mērvienību Savienībai - vai kā nu viņi tur saucās.
Par leģionāriem ir cita runa. Mani allaž ir sajūsminājusi vēsturnieku prasme lasīt sen mūžībā aizgājušu cilvēku domas, lai paziņotu, ka, redz, viņi visi ticēja, ka, cīnoties SS rindās Ļeņingradā vai hzv kur, atkaros Latvijai neatkarību. Balstīšanās acīmredzot notiek uz vēl izdzīvojušo cilvēku liecībām, kas izdarītas pēdējos 15 gados. Demokrātija tad demokrātija - bet vai patiešām kādu māc ilūzijas, ka kāds no izdzīvojušajiem leģionāriem tagad lepni paziņos, ka viņš iestājās leģionā, jo ienīda ebrejus un vēlējās tos iznīcināt? Vai to, ka visa pamatā bija pašsaprotamas bailes par savu dzīvību? Nē, tas nebūtu stilīgi un nemācītu jaunajai paaudzei īsteni patriotiskas vērtības. Labāk gvelzt par cīņu par Latvijas neatkarību.
Es nenoliedzu, ka daļa leģionāru un cilvēku vispār tajā laikā bija pārņemti ar ideju par neatkarību un ar to arī cīnijās. Un nešaubos, ka daļa bija Hitlera ideju apmāti. Bet beigu beigās viss nonāk pie viena un tā paša: viņi nogalināja vai nu viens otru, vai arī "ienaidniekus". Un nogalināšanas - vienalga, kā vārdā tā veikta - svinēšana/atzīmešana ir viena no slimākajām idejām, kas pārņēmusi cilvēku prātus.
Lai kā to arī nekultu, sviests paliek sviests.
Jā, un šonedēļ saņēmu pāris maksājumus par dažādām publikācijām, kas jūtami uzlaboja situāciju bankas kontā. Un tapu arī uzaicināts maijā piedalīties kaut kādos prozas lasījumos Liepājā. Kāpēc visiem pasākumiem jānotiek Dieva aizmirstos Latvijas nostūros? Jeb, kā Vonnegūts reiz teica: "Visuma pakaļas caurumā".
Current Music: Hope Sandoval & The Warm Inventions