: XXI gadsimta Mazais Princis
Mēs beidzot bijām nokļuvuši līdz oāzei un nu sēdējām palmu paēnā, dzerdami kaut ko siltu un nedaudz lipīgu.
„Zini, ko?” Mazais Princis pēkšņi iejautājās, un es sajutu viņa pirkstus aptveram mana apmetņa piedurkni un velkam to uz savu pusi.
„Nu, ko?” es atjautāju, joprojām skatīdamies uz rietošās Saules pusi, kur gaiss šķita viļņojamies kā karavelas bura vētrā. Protams, karavelas pa tuksnešiem nepeld. Šeit ir tikai kamieļi. Un mēs abi.
„Ja man tomēr reiz vajadzēs pieaugt, es gribētu kļūt par Supermenu!”
Mazais Princis smējās. Es to nedzirdēju, tomēr nešaubījos, ka tā arī ir. Pagriezos pret viņu un ieskatījos zilajās acīs, kas smieklos bija piemiegtas – un tomēr atstaroja Sauli.
„Tu gribi cīnīties ar noziedzniekiem?” es noprasīju un sajutu sirds dziļumos mostamies lepnumu, ka mūsu sarunās viņš ir kļuvis cēlāks un labsirdīgāks kā jebkad agrāk.
„Nē, man vienkārši drausmīgi patīk tas triko kostīms.” Un dienā sakarsušais tuksneša gaiss sāka nevaldāmi trīcēt viņa smieklos.
=================
Tā arī neesmu sapratis plašo histēriju de Sent-Ekziperī "Mazā Prinča" saistībā. Jā, tas ir gana interesanti uzrakstīts darbs ar gana daudzām gana interesantām idejām, bet nekas tik KruC, lai no tā sajūsmā ģībtu. Kā no Supermena. Vai bruņurupučiem-nindzjām.
Gana. Rīt agri jāceļas, agri jāraksta kaut kāds praktiskais darbs un agri jādodas projām, lai pieķertos sava bijušā PC labošanai, kuru ir sadirsis kāds "meistars" ("meistarība" izpaužas apstāklī, ka viņa paša PC bija nopirkts par Ls 1000), kurš, pievienojot jaunu CD-ROM'u kaut kādā mistiskā veidā ir pratis izraut ārā videokarti, kuru aizmirsa iespraust atpakaļ. Jā, un arī noformatēja cieto disku, netaisot nekādus back-up'us. Un uzlika madafakin' Win 2000. Uz datora, kuram, iirc, ir 368 MHz procesors. Saliekot divas suxojošas lietas kopā, labs galarezultāts nevar sanākt. Būs fun.
Starp citu, atvainojos par nepatiesas informācijas sniegšanu GalCiv2 sakarā. Lai arī spēle nav fantastiski izcila n stuff, ap 8,2-8,3 ballēm tā savāc. Es vienkārši biju tizls idiots.
Starp citu, vienā no savām mūzikas kačāšanas mānijām, atradu Mojave 3. Viņi pwns (protams, ka dream pop). Tāpat kā jaunais David Gilmour (ex-Pink Floyd) albums ('ēterisks' space rock). Un Džefs Beks (savāds džeza un hārdroka sajaukums), kuru agrāk nebiju klausījies.
Starp citu, šodien nopirku Pītera Kerija grāmatu "Patiess stāsts par Kellija bandu", kas 2001. gadā ieguva Bukera prēmiju. Krieviski. Par Ls 1,19. Būs jāsāk lasīt. "Nārnijas hronikas" apriebās pēc trešās grāmatas. Cik var vienu un to pašu malt. Bet tā arī nepamanīju nekādu kruto kristīgo stuff'u. Zināma moralizēšana bija, bet tā nepārsniedza jebkurā "jēdzīgā" (no vārda "jēga") literatūrā sastopamo. Varbūt tur ir dziļas metaforas (Aslans simbolizē Jēzu, Tarkani - Jūdasu; i pročij bulšit). Bet lasot par to nevēlos domāt.
Starp citu... Ah, fuggetit.
Mēs beidzot bijām nokļuvuši līdz oāzei un nu sēdējām palmu paēnā, dzerdami kaut ko siltu un nedaudz lipīgu.
„Zini, ko?” Mazais Princis pēkšņi iejautājās, un es sajutu viņa pirkstus aptveram mana apmetņa piedurkni un velkam to uz savu pusi.
„Nu, ko?” es atjautāju, joprojām skatīdamies uz rietošās Saules pusi, kur gaiss šķita viļņojamies kā karavelas bura vētrā. Protams, karavelas pa tuksnešiem nepeld. Šeit ir tikai kamieļi. Un mēs abi.
„Ja man tomēr reiz vajadzēs pieaugt, es gribētu kļūt par Supermenu!”
Mazais Princis smējās. Es to nedzirdēju, tomēr nešaubījos, ka tā arī ir. Pagriezos pret viņu un ieskatījos zilajās acīs, kas smieklos bija piemiegtas – un tomēr atstaroja Sauli.
„Tu gribi cīnīties ar noziedzniekiem?” es noprasīju un sajutu sirds dziļumos mostamies lepnumu, ka mūsu sarunās viņš ir kļuvis cēlāks un labsirdīgāks kā jebkad agrāk.
„Nē, man vienkārši drausmīgi patīk tas triko kostīms.” Un dienā sakarsušais tuksneša gaiss sāka nevaldāmi trīcēt viņa smieklos.
=================
Tā arī neesmu sapratis plašo histēriju de Sent-Ekziperī "Mazā Prinča" saistībā. Jā, tas ir gana interesanti uzrakstīts darbs ar gana daudzām gana interesantām idejām, bet nekas tik KruC, lai no tā sajūsmā ģībtu. Kā no Supermena. Vai bruņurupučiem-nindzjām.
Gana. Rīt agri jāceļas, agri jāraksta kaut kāds praktiskais darbs un agri jādodas projām, lai pieķertos sava bijušā PC labošanai, kuru ir sadirsis kāds "meistars" ("meistarība" izpaužas apstāklī, ka viņa paša PC bija nopirkts par Ls 1000), kurš, pievienojot jaunu CD-ROM'u kaut kādā mistiskā veidā ir pratis izraut ārā videokarti, kuru aizmirsa iespraust atpakaļ. Jā, un arī noformatēja cieto disku, netaisot nekādus back-up'us. Un uzlika madafakin' Win 2000. Uz datora, kuram, iirc, ir 368 MHz procesors. Saliekot divas suxojošas lietas kopā, labs galarezultāts nevar sanākt. Būs fun.
Starp citu, atvainojos par nepatiesas informācijas sniegšanu GalCiv2 sakarā. Lai arī spēle nav fantastiski izcila n stuff, ap 8,2-8,3 ballēm tā savāc. Es vienkārši biju tizls idiots.
Starp citu, vienā no savām mūzikas kačāšanas mānijām, atradu Mojave 3. Viņi pwns (protams, ka dream pop). Tāpat kā jaunais David Gilmour (ex-Pink Floyd) albums ('ēterisks' space rock). Un Džefs Beks (savāds džeza un hārdroka sajaukums), kuru agrāk nebiju klausījies.
Starp citu, šodien nopirku Pītera Kerija grāmatu "Patiess stāsts par Kellija bandu", kas 2001. gadā ieguva Bukera prēmiju. Krieviski. Par Ls 1,19. Būs jāsāk lasīt. "Nārnijas hronikas" apriebās pēc trešās grāmatas. Cik var vienu un to pašu malt. Bet tā arī nepamanīju nekādu kruto kristīgo stuff'u. Zināma moralizēšana bija, bet tā nepārsniedza jebkurā "jēdzīgā" (no vārda "jēga") literatūrā sastopamo. Varbūt tur ir dziļas metaforas (Aslans simbolizē Jēzu, Tarkani - Jūdasu; i pročij bulšit). Bet lasot par to nevēlos domāt.
Starp citu... Ah, fuggetit.
Current Music: Mojave 3 - Prayer for the Paranoid