: /citāts no nevienam nezināmas dziesmas/
Es lūdzu Tev,
Saulrītu māja,
no pasaules
aukstajiem vējiem sargā,
izturēt māci,
dāvā man spārnus!
(c)Nezināms no "Saulrītiem" (Duh!)
Jap, tas...ēēē...dzejolis sux. Bet "pusaudžu kolektīva 'Saulrīti'" mājas lapā tas ir ievietots, tātad laikam tas ir kaut kas kewl. Tāpat kā neveikla ņirgāšanās par atkarīgajiem. Jo "Pusaudžu kolektīvs" šeit nozīmē "Bērnu un jauniešu atkarību rehabilitācijas centrs". Kur arī šodien biju. Un tā ir pavisam cita realitāte.
Patiesi - kad mēs ar grupas biedru ieradāmies "Saulrītos" (pēc pusotru stundu ilga brauciena no Rīgas un 40 min ilga pārgājiena no Straupes), kur sagaidītāju vietā šķūnī sētas mietus tēsa bariņš 14-18 gadīgu puišu un meiteņu, kļuva skaidrs, ka kaut kas nav tā kā pierasts. Un, pēc stundu-pusotru ilgas sarunas ar "kolektīva" vadītājas vietnieci un pāris psihologiem, noskaidrojās, ka tā ir patiesība. Jo tie, kas centīgi šķūnī strādāja, visi ir savulaik bijuši atkarīgi no alkohola, narkotikām un/vai datorspēlēm (jap, no tām atkarīgos ārstē vienuviet). Un liela daļa arī pabijuši cietumos vai nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādījumos. Tomēr nedzirdējām nevienu lamuvārdu, viņi necentās īpaši izvairīties no darba un vairākkārt atkārtotā frāze: "Pagaidām gan mūsu istabās ir bardaks," neizklausījās pēc vienkāršas pieklājības frāzes. Tiesa, tik kārtīgu istabu, kāda bija viņiem, es sev vēl neesmu redzējis (tā, piemēram, tagad, man uz galda mētājās apelsīna mizas, aprakstītu lapiņu čupa, kaut kāda krēma iepakojums, izjaukts gamepad's u.t.t.). Lai arī tur uz sienām bija reperu plakāti, bet pie gultas: autožurnāli.
Protams, itin viss, ko vēl varētu pateikt jebkurā gadījumā reducētos uz nodrāzto (tiesa, tāpēc ne mazāk patieso) apgalvojumu, ka daudzi "labvēlīgāki" bērni/pusaudži ir krietni lielāki sūdabrāļi kā tur redzētie. Varbūt tāpēc, ka 'atkarīgajiem' ik dienas ir obligāta dienasgrāmatas rakstīšana (tipa, personāls blogs - dļa osobo tupih). Un pusotra stunda istabas sakopšanai. Un stunda sevis sakopšanai. Go figure.
So, jā, principā tikai gribēju pateikt, ka "Saulrītu" apmeklējums bija kewl un varētu izvilkt mani no kārtējās negatīvisma/pofigisma bedres vai whatever. Pēc tādas vietas apmeklēšanas tu vienkārši nevari būt neapmierināts ar dzīvi. Not that I ever was.
Jā, un no random stuff'a varu piebilst, ka filma "Crash" patiešām pwnoja. Ne kā māksla (jo filmas līdzīgi spēlēm neuztveru kā mākslu, bet storytellinga līdzekli), bet sižets un tā pasniegšanas maniere. Iespējams, tāpēc, ka tā atkārtoja, ko vairākkārt esmu teicis: neba visi tumšādainie/gaišādainie/aziāti ir labi/ļauni. "В каждой семье есть ро уроду" kā saka krievi. Arī tumšādaino ir gana daudz sūdabrāļu, kas traucē normālajiem rases (ja lietojam šo atavismu) pārstāvjiem baudīt pienākušos attieksmi. Jo nav noslēpums, ka lielākā daļa "balto", lai kā necenstos, pret tumšādainajiem izturas savādāk kā pret gaišādainajiem. Un tas ir tas, kas sux.
Šovakar beidzot patiešām guvu kaifu no rakstīšanas. Steampunk'a, t.i. Imho, galvenokārt tāpēc, ka beidzot nav noteikts apjoma ierobežojums, kurā man būtu jāiekļaujas un varu mierīgi palēnināt darbības tempu.
You can go to church and sing a hymn
You can judge me by the color of my skin
You can live a lie until you die
One thing you can’t hide
Is when you’re crippled inside
(c) John Lennon
Es lūdzu Tev,
Saulrītu māja,
no pasaules
aukstajiem vējiem sargā,
izturēt māci,
dāvā man spārnus!
(c)Nezināms no "Saulrītiem" (Duh!)
Jap, tas...ēēē...dzejolis sux. Bet "pusaudžu kolektīva 'Saulrīti'" mājas lapā tas ir ievietots, tātad laikam tas ir kaut kas kewl. Tāpat kā neveikla ņirgāšanās par atkarīgajiem. Jo "Pusaudžu kolektīvs" šeit nozīmē "Bērnu un jauniešu atkarību rehabilitācijas centrs". Kur arī šodien biju. Un tā ir pavisam cita realitāte.
Patiesi - kad mēs ar grupas biedru ieradāmies "Saulrītos" (pēc pusotru stundu ilga brauciena no Rīgas un 40 min ilga pārgājiena no Straupes), kur sagaidītāju vietā šķūnī sētas mietus tēsa bariņš 14-18 gadīgu puišu un meiteņu, kļuva skaidrs, ka kaut kas nav tā kā pierasts. Un, pēc stundu-pusotru ilgas sarunas ar "kolektīva" vadītājas vietnieci un pāris psihologiem, noskaidrojās, ka tā ir patiesība. Jo tie, kas centīgi šķūnī strādāja, visi ir savulaik bijuši atkarīgi no alkohola, narkotikām un/vai datorspēlēm (jap, no tām atkarīgos ārstē vienuviet). Un liela daļa arī pabijuši cietumos vai nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādījumos. Tomēr nedzirdējām nevienu lamuvārdu, viņi necentās īpaši izvairīties no darba un vairākkārt atkārtotā frāze: "Pagaidām gan mūsu istabās ir bardaks," neizklausījās pēc vienkāršas pieklājības frāzes. Tiesa, tik kārtīgu istabu, kāda bija viņiem, es sev vēl neesmu redzējis (tā, piemēram, tagad, man uz galda mētājās apelsīna mizas, aprakstītu lapiņu čupa, kaut kāda krēma iepakojums, izjaukts gamepad's u.t.t.). Lai arī tur uz sienām bija reperu plakāti, bet pie gultas: autožurnāli.
Protams, itin viss, ko vēl varētu pateikt jebkurā gadījumā reducētos uz nodrāzto (tiesa, tāpēc ne mazāk patieso) apgalvojumu, ka daudzi "labvēlīgāki" bērni/pusaudži ir krietni lielāki sūdabrāļi kā tur redzētie. Varbūt tāpēc, ka 'atkarīgajiem' ik dienas ir obligāta dienasgrāmatas rakstīšana (tipa, personāls blogs - dļa osobo tupih). Un pusotra stunda istabas sakopšanai. Un stunda sevis sakopšanai. Go figure.
So, jā, principā tikai gribēju pateikt, ka "Saulrītu" apmeklējums bija kewl un varētu izvilkt mani no kārtējās negatīvisma/pofigisma bedres vai whatever. Pēc tādas vietas apmeklēšanas tu vienkārši nevari būt neapmierināts ar dzīvi. Not that I ever was.
Jā, un no random stuff'a varu piebilst, ka filma "Crash" patiešām pwnoja. Ne kā māksla (jo filmas līdzīgi spēlēm neuztveru kā mākslu, bet storytellinga līdzekli), bet sižets un tā pasniegšanas maniere. Iespējams, tāpēc, ka tā atkārtoja, ko vairākkārt esmu teicis: neba visi tumšādainie/gaišādainie/aziāti ir labi/ļauni. "В каждой семье есть ро уроду" kā saka krievi. Arī tumšādaino ir gana daudz sūdabrāļu, kas traucē normālajiem rases (ja lietojam šo atavismu) pārstāvjiem baudīt pienākušos attieksmi. Jo nav noslēpums, ka lielākā daļa "balto", lai kā necenstos, pret tumšādainajiem izturas savādāk kā pret gaišādainajiem. Un tas ir tas, kas sux.
Šovakar beidzot patiešām guvu kaifu no rakstīšanas. Steampunk'a, t.i. Imho, galvenokārt tāpēc, ka beidzot nav noteikts apjoma ierobežojums, kurā man būtu jāiekļaujas un varu mierīgi palēnināt darbības tempu.
You can go to church and sing a hymn
You can judge me by the color of my skin
You can live a lie until you die
One thing you can’t hide
Is when you’re crippled inside
(c) John Lennon
Current Music: Pink Floyd - Eclipse