: I'm Bad Like Jesse James
"Atvaino, ka atkal tev uzbāžos ar slēpošanu, bet mēs pēc trijām stundām plānojam braukt uz Riekstukalnu. Varēsi tikt?"
What the fuck?
"Jā, nevajadzētu būt nekādām problēmām."
Quite seriously: WHAT THE FUCK?
Tādā veidā es vakar (t.i., piektdien) aizbraucu slēpot uz Riekstukalnu, tādējādi pirmo reizi 19-ar-pusi dzīves gados pievienojoties amatieru kalnu slēpotāju pulkam (nē, Ski Racing 2005 recenzijā aprakstītais slaloms laukos no 4 metru augstā kalna ar pašizveidotiem vārtiem neskaitās). Pie velna, ne vien es nekad savā mūžā nebiju slēpojis no normāla lieluma kalna, bet, kopš pamatskolas beigšanas, tikai vienu reizi uzkāpu uz slēpēm. Un tomēr aizbraucu.
Patiesībā, ja neskaita divdesmit kritienus, bija pārsteidzoši jautri. Dīvainā kārtā īpaši neuztrauca apkārtējo svešinieku skati, kad kārtējo reizi nozvēlos visnepiemērotākajā vietā. Laikam tāpēc, ka ne tuvu nebiju vienīgais n00bs uz kalna. Bet pie beigām uz n00bu kalna jau varēju nobraukt ij stūrējot, ij piebremzējot vajadzīgajās vietās, ij beigās efektīgi apstājoties. Tad, pirms inventāra nodošanas, izdomājām izmēģināt vidējās grūtības pakāpes kalnu (jo tā piekāje bija pie galvenās būdiņas, kamēr no n00bu kalna piekājes nāktos čāpot cauri mežam). No augšas skatoties bez brillēm izskatījās tīri pieņemami. Tiesa, neredzēju neko aiz pirmā paugura, bet droši vien pēc tā turpinājās tāpat kā līdz tam.
Tā es domāju kalna augšā.
Aizslēpoju līdz paugura virsotnei īpaši neuztraucoties par ātruma samazināšanu. Jo jutos kruC. Tad paskatījos lejā. OMFG! Fuck, fuck, FUCK! Neko īpaši vairāk nespēju padomāt, ieraugot, ka kalns gāja lejup, kā man šķita, gana stāvi, lai atgādinātu bezdibeni. Varu atzīties, ka momentā ceļi saļima un es piesēdos uz slēpēm, cerēdams... pat nezinu uz ko, jo tas tikai palielināja ātrumu. Līdz brīdim, kad beidzot apgāzos un apšļācu visu apkārtni ar pamatīgu sniega devu, vienlaikus apmetot kūleni un atstājot kājas visai nedabiskā stāvoklī. Par laimi, savulaik treniņos un sporta nodarbībās tērētais laiks nebija pagājis velti - un vismaz krist es biju iemācījies gana droši. Tā, ka iztiku bez neviena ziluma - un vēl tagad nav nekādu dīvainu sajūtu.
Drīz vien piecēlos un nošļūcu līdz galam - pie beigām ātrums jau atkal bija salīdzināms ar maksimālo n00bu kalnā sasniedzamo. Bet noturējos.
Pēc vēl pāris starpgadījumiem ar īpatnējo zābaku konstrukciju un pazudušām kvītīm, beidzot devāmies mājup. Divos naktī. Un man bija jāceļas astoņos. Vismaz tā man šķita līdz, trijos ierodoties dzīvoklī, apskatījos precīzāk un atklāju, ka jāceļas septiņos. Biju pārāk noguris, lai nodomātu: "Fuck!" Ko es noteikti būtu darījis, ja iepriekš izmantotu internetu (kas PADARA TEVI STULBU, lol).
Jā, un vēl man pamatīgi sāpēja zobs. Ceturtdien vakarā pateicoties Dev'a pamudinājumam, biju izdomājis noprovēt INTERNETĀ izlasīto "astrālā lidojuma" tehniku. Līdz lucid dream stadijai tiku principā momentā (savos eksperimentos ar apziņu tādu efektu esmu iemanījies panākt bez īpašas piepūles). Pēc tam nogurumā atlūzu (kas principā sakrīt ar teoriju). Bet trijos naktī uzmodos ar satriecošām zobu sāpēm, kas man burtiski lika dauzīt galvu pret sienu, pļaukāt sevi un visādā citādā veidā mēģināt aizmirst nolāpītās sāpes. Tikai šodien uzzināju, ka pēc identiska "eksperimenta" arī Dev'am radās pamatīgas zobu sāpes. Tas daļēji nomierināja. Un izbrīnīja.
Bet nu whatever.
Jo šodien tomer bija gana jautra. Protams, nokavēju vajadzīgo tramvaju un 12 minūts gaidīju nākamo ar minimālu siltinājuma ekipējumu (galvenokārt tāpēc, ka steidzos, lai noķertu "īsto" tramvaju). Bet tas piederās pie lietas. Par laimi neko daudz nenokavēju, jo biju nedaudz kļūdījies savos aprēķinos par laiku, kas nepieciešams, lai nokļūtu līdz Alberta viesnīcai (kur notika šīsnedēļas "Dienas skolas" pasākums).
Alberta viesnīca, saprotams, liecina, ka tas viss ir krietni KruCāk kā parasti. Un tā arī bija. Pāris cilvēki no "The Guardian" - kas, btw, ir salīdzinoši kreisi (un liberāli) noskaņots laikraksts un kaut kādas rasisma novērošanas komisijas (vai kaut kas visai nosacīti uz to pusi) pārstāve. Viņi runāja par minoritāšu atspoguļošanu presē. Mēs runājām par to pašu. Diskusijas, kurās patiešām notika diskutēšana. Un, par spīti miega trūkumam (vai varbūt tā dēļ), biju pļāpīgākais auditorijas pārstāvis. Par čigāniem, krievu laikrakstiem, vardarbību ģimenēs, geju tiesībām 'n' stuff. Laikam mani ietekmē tas, ka mūsdienās Latvijā vārdi "liberāls", "kosmopolīts" un "globālists" (kurus visus, ceru, varu attiecināt uz sevi) ir kļuvuši par lamuvārdiem. Un šoreiz varēju savu viedokli paust bez īpašas kavēšanās, nepiedomājot, lai kādu klātesošo neaizvainotu.
Un dabūju pāris pildspalvas.
Un pirmo reizi dzīvē papusdienoju +/- krutā restorānā. Protams, kā lauciniekam, galda etiķete man ir tumša bilde, līdz ar to droši vien tas viss izskatījās visai dīvaini. Jo sevišķi mana šķīvja saturs, kas, sistēmas neizpratnes dēļ, bija saldā UN pirmā ēdiena apkopojums.
Bet tagad esmu mājās un klausos blūzu. Nekāda iemesla dēļ: vienkārši sen neesmu to klausījies. Kā teica Hendrikss: "Blūzu ir viegli spēlēt, bet ļoti grūti izjust."
Whatever.
Btw, pirms pāris nedēļām, kad biju "uzsēdies" uz Mazzy Star (paskaidrojums: faktiski nedzirdēta 90.-to gadu sākuma pusgotiska dream rock grupa, kurai bija raksturīga narkoleptiski ritmi ar hipnotisku vokālu... patiešām izcilu vokālu), iegāju mūzikas veikalā "Upe", lai nosistu laiku un pablenztu uz disku vāciņiem. Pie "Alternative Rock/ Post Rock" sadaļas mistiskā veidā atradu arī vienu "Mazzy Star" albumu. Paņēmu, papētīju un noliku atpakaļ vietā. Nākamajā acumirklī to paņēma pārdevējs un sniedza pircējai, kas bija jautājusi pēc "Mazzy Star". Viņa to nopirka. Mūsdienās absolūti nedzirdētu 90.-to gadu grupu, kas bija populāra ap to laiku, kad pircējai bija labi ja 10 gadi. Un acumirkli pēc tam, kad es biju pirmo reizi divu mēnešu laikā iegājis mūzikas veikalā, lai pataustītu to disku. What the Christ?
Yay, minūte pāri pusnaktij \o/. Miegs. Miegs.... MIEGS!
"Atvaino, ka atkal tev uzbāžos ar slēpošanu, bet mēs pēc trijām stundām plānojam braukt uz Riekstukalnu. Varēsi tikt?"
What the fuck?
"Jā, nevajadzētu būt nekādām problēmām."
Quite seriously: WHAT THE FUCK?
Tādā veidā es vakar (t.i., piektdien) aizbraucu slēpot uz Riekstukalnu, tādējādi pirmo reizi 19-ar-pusi dzīves gados pievienojoties amatieru kalnu slēpotāju pulkam (nē, Ski Racing 2005 recenzijā aprakstītais slaloms laukos no 4 metru augstā kalna ar pašizveidotiem vārtiem neskaitās). Pie velna, ne vien es nekad savā mūžā nebiju slēpojis no normāla lieluma kalna, bet, kopš pamatskolas beigšanas, tikai vienu reizi uzkāpu uz slēpēm. Un tomēr aizbraucu.
Patiesībā, ja neskaita divdesmit kritienus, bija pārsteidzoši jautri. Dīvainā kārtā īpaši neuztrauca apkārtējo svešinieku skati, kad kārtējo reizi nozvēlos visnepiemērotākajā vietā. Laikam tāpēc, ka ne tuvu nebiju vienīgais n00bs uz kalna. Bet pie beigām uz n00bu kalna jau varēju nobraukt ij stūrējot, ij piebremzējot vajadzīgajās vietās, ij beigās efektīgi apstājoties. Tad, pirms inventāra nodošanas, izdomājām izmēģināt vidējās grūtības pakāpes kalnu (jo tā piekāje bija pie galvenās būdiņas, kamēr no n00bu kalna piekājes nāktos čāpot cauri mežam). No augšas skatoties bez brillēm izskatījās tīri pieņemami. Tiesa, neredzēju neko aiz pirmā paugura, bet droši vien pēc tā turpinājās tāpat kā līdz tam.
Tā es domāju kalna augšā.
Aizslēpoju līdz paugura virsotnei īpaši neuztraucoties par ātruma samazināšanu. Jo jutos kruC. Tad paskatījos lejā. OMFG! Fuck, fuck, FUCK! Neko īpaši vairāk nespēju padomāt, ieraugot, ka kalns gāja lejup, kā man šķita, gana stāvi, lai atgādinātu bezdibeni. Varu atzīties, ka momentā ceļi saļima un es piesēdos uz slēpēm, cerēdams... pat nezinu uz ko, jo tas tikai palielināja ātrumu. Līdz brīdim, kad beidzot apgāzos un apšļācu visu apkārtni ar pamatīgu sniega devu, vienlaikus apmetot kūleni un atstājot kājas visai nedabiskā stāvoklī. Par laimi, savulaik treniņos un sporta nodarbībās tērētais laiks nebija pagājis velti - un vismaz krist es biju iemācījies gana droši. Tā, ka iztiku bez neviena ziluma - un vēl tagad nav nekādu dīvainu sajūtu.
Drīz vien piecēlos un nošļūcu līdz galam - pie beigām ātrums jau atkal bija salīdzināms ar maksimālo n00bu kalnā sasniedzamo. Bet noturējos.
Pēc vēl pāris starpgadījumiem ar īpatnējo zābaku konstrukciju un pazudušām kvītīm, beidzot devāmies mājup. Divos naktī. Un man bija jāceļas astoņos. Vismaz tā man šķita līdz, trijos ierodoties dzīvoklī, apskatījos precīzāk un atklāju, ka jāceļas septiņos. Biju pārāk noguris, lai nodomātu: "Fuck!" Ko es noteikti būtu darījis, ja iepriekš izmantotu internetu (kas PADARA TEVI STULBU, lol).
Jā, un vēl man pamatīgi sāpēja zobs. Ceturtdien vakarā pateicoties Dev'a pamudinājumam, biju izdomājis noprovēt INTERNETĀ izlasīto "astrālā lidojuma" tehniku. Līdz lucid dream stadijai tiku principā momentā (savos eksperimentos ar apziņu tādu efektu esmu iemanījies panākt bez īpašas piepūles). Pēc tam nogurumā atlūzu (kas principā sakrīt ar teoriju). Bet trijos naktī uzmodos ar satriecošām zobu sāpēm, kas man burtiski lika dauzīt galvu pret sienu, pļaukāt sevi un visādā citādā veidā mēģināt aizmirst nolāpītās sāpes. Tikai šodien uzzināju, ka pēc identiska "eksperimenta" arī Dev'am radās pamatīgas zobu sāpes. Tas daļēji nomierināja. Un izbrīnīja.
Bet nu whatever.
Jo šodien tomer bija gana jautra. Protams, nokavēju vajadzīgo tramvaju un 12 minūts gaidīju nākamo ar minimālu siltinājuma ekipējumu (galvenokārt tāpēc, ka steidzos, lai noķertu "īsto" tramvaju). Bet tas piederās pie lietas. Par laimi neko daudz nenokavēju, jo biju nedaudz kļūdījies savos aprēķinos par laiku, kas nepieciešams, lai nokļūtu līdz Alberta viesnīcai (kur notika šīsnedēļas "Dienas skolas" pasākums).
Alberta viesnīca, saprotams, liecina, ka tas viss ir krietni KruCāk kā parasti. Un tā arī bija. Pāris cilvēki no "The Guardian" - kas, btw, ir salīdzinoši kreisi (un liberāli) noskaņots laikraksts un kaut kādas rasisma novērošanas komisijas (vai kaut kas visai nosacīti uz to pusi) pārstāve. Viņi runāja par minoritāšu atspoguļošanu presē. Mēs runājām par to pašu. Diskusijas, kurās patiešām notika diskutēšana. Un, par spīti miega trūkumam (vai varbūt tā dēļ), biju pļāpīgākais auditorijas pārstāvis. Par čigāniem, krievu laikrakstiem, vardarbību ģimenēs, geju tiesībām 'n' stuff. Laikam mani ietekmē tas, ka mūsdienās Latvijā vārdi "liberāls", "kosmopolīts" un "globālists" (kurus visus, ceru, varu attiecināt uz sevi) ir kļuvuši par lamuvārdiem. Un šoreiz varēju savu viedokli paust bez īpašas kavēšanās, nepiedomājot, lai kādu klātesošo neaizvainotu.
Un dabūju pāris pildspalvas.
Un pirmo reizi dzīvē papusdienoju +/- krutā restorānā. Protams, kā lauciniekam, galda etiķete man ir tumša bilde, līdz ar to droši vien tas viss izskatījās visai dīvaini. Jo sevišķi mana šķīvja saturs, kas, sistēmas neizpratnes dēļ, bija saldā UN pirmā ēdiena apkopojums.
Bet tagad esmu mājās un klausos blūzu. Nekāda iemesla dēļ: vienkārši sen neesmu to klausījies. Kā teica Hendrikss: "Blūzu ir viegli spēlēt, bet ļoti grūti izjust."
Whatever.
Btw, pirms pāris nedēļām, kad biju "uzsēdies" uz Mazzy Star (paskaidrojums: faktiski nedzirdēta 90.-to gadu sākuma pusgotiska dream rock grupa, kurai bija raksturīga narkoleptiski ritmi ar hipnotisku vokālu... patiešām izcilu vokālu), iegāju mūzikas veikalā "Upe", lai nosistu laiku un pablenztu uz disku vāciņiem. Pie "Alternative Rock/ Post Rock" sadaļas mistiskā veidā atradu arī vienu "Mazzy Star" albumu. Paņēmu, papētīju un noliku atpakaļ vietā. Nākamajā acumirklī to paņēma pārdevējs un sniedza pircējai, kas bija jautājusi pēc "Mazzy Star". Viņa to nopirka. Mūsdienās absolūti nedzirdētu 90.-to gadu grupu, kas bija populāra ap to laiku, kad pircējai bija labi ja 10 gadi. Un acumirkli pēc tam, kad es biju pirmo reizi divu mēnešu laikā iegājis mūzikas veikalā, lai pataustītu to disku. What the Christ?
Yay, minūte pāri pusnaktij \o/. Miegs. Miegs.... MIEGS!
Current Music: John Lee Hooker - I'm Bad Like Jesse James