: I'm fucking stupid, that's what I am.
Velns viņu zina kāpēc, bet man ienāca prātā uz vietas sacerēt kaut kādu bloody "apziņas plūsmas" tipa sūdu. Speciāli GM'am (pag, it kā būtu daudz citu lasītāju... ah well): tas nav paredzēts kā ūberintelektuāls beretes nēsātāja teksts, kas pretendē uz pasaules noslēpumu atklāšanu ar masturbācijas palīdzību. I'm just so fucking bored. Vajag atgūties. Un rakstīšana kopā ar mūziku ir mana vienīgā terapija. Un ir zināmas aizdomas, ka tas var izveidoties par kaut ko tik bezsakarīgu, ka tas kļūst smieklīgs.
===========
Es piedzimu celofāna debesīs. Zilas kā vaļa urīns, tās peldēja ārpus laika un telpas, svilpojot dziesmu par dzīves jēgas zaudēšanu. Es svilpoju tām līdzi, bet nespēju noturēt ritmu. Tāpēc kliedzu. Skaļi. Vēl skaļāk.
Klusums.
Es nomiru celofāna debesīs. To acis bezgala ilgi skatījās manā sejā: tik cieši, ka varēja izdedzināt tajā caurumu. Novērsos. Smējos. Dubļi lidoja acīs kā fotona buru vadīts kosmosa kuģis. Gribēju pieliekties, bet nepaguvu. Par vēlu. Tas viss ir par vēlu.
Vēnās pulsē asinis. Celofāna. Protams. Viss ir celofāna. Celofāna cilvēki dejo uz celofāna ielām, domājot par seksu ar celofāna meitenēm un zēniem. Patiesībā viņu peņi ir sarūsējuši un nedarbojas. Gribu pielaist tiem uguni un smieties kā jucis hipijs. Netīriem matiem. Viņu acīs deg ugunskuri. Divdesmit deviņās acīs deg divdesmit deviņi ugunskuri. Man bail. Beidz skanēt dziesma. Kāds mani izglābs? Mūzika. Nē, tā tikai traucē. Man ir deviņpadsmit gadu. Labdien!
Vakar satiku uz ielas skaistu meiteni un pasmaidīju. Zobi sala. Viņa centās neskatīties. Dziedāju Velvet Underground dziesmu "Heroin": "When I put a spike into my vein,/ Well I tell you, things aren't quite the same./ When I'm rushing on my run/ You know, I feel just like Jesus' son". Lecu pāri peļķei, bet gandrīz uzskrēju virsū divām skolniecēm, kas izbijušās pamuka malā. Līdzās bija kanāls. Ūdens sūcās pāri ledus malām. Tas bija dzeltens kā urīns. Lol, urīns.
Klusums.
Kāpēc man bail no klusuma? Kāpēc? Bet kāpēc gan nē? Vai saulespuķēm ir bail no Saules? Vai tās spēs izaugt par Sauli? Manas rokas asiņo. Dziedu.
==============
Bah. This shit sux. Whatever.
Velns viņu zina kāpēc, bet man ienāca prātā uz vietas sacerēt kaut kādu bloody "apziņas plūsmas" tipa sūdu. Speciāli GM'am (pag, it kā būtu daudz citu lasītāju... ah well): tas nav paredzēts kā ūberintelektuāls beretes nēsātāja teksts, kas pretendē uz pasaules noslēpumu atklāšanu ar masturbācijas palīdzību. I'm just so fucking bored. Vajag atgūties. Un rakstīšana kopā ar mūziku ir mana vienīgā terapija. Un ir zināmas aizdomas, ka tas var izveidoties par kaut ko tik bezsakarīgu, ka tas kļūst smieklīgs.
===========
Es piedzimu celofāna debesīs. Zilas kā vaļa urīns, tās peldēja ārpus laika un telpas, svilpojot dziesmu par dzīves jēgas zaudēšanu. Es svilpoju tām līdzi, bet nespēju noturēt ritmu. Tāpēc kliedzu. Skaļi. Vēl skaļāk.
Klusums.
Es nomiru celofāna debesīs. To acis bezgala ilgi skatījās manā sejā: tik cieši, ka varēja izdedzināt tajā caurumu. Novērsos. Smējos. Dubļi lidoja acīs kā fotona buru vadīts kosmosa kuģis. Gribēju pieliekties, bet nepaguvu. Par vēlu. Tas viss ir par vēlu.
Vēnās pulsē asinis. Celofāna. Protams. Viss ir celofāna. Celofāna cilvēki dejo uz celofāna ielām, domājot par seksu ar celofāna meitenēm un zēniem. Patiesībā viņu peņi ir sarūsējuši un nedarbojas. Gribu pielaist tiem uguni un smieties kā jucis hipijs. Netīriem matiem. Viņu acīs deg ugunskuri. Divdesmit deviņās acīs deg divdesmit deviņi ugunskuri. Man bail. Beidz skanēt dziesma. Kāds mani izglābs? Mūzika. Nē, tā tikai traucē. Man ir deviņpadsmit gadu. Labdien!
Vakar satiku uz ielas skaistu meiteni un pasmaidīju. Zobi sala. Viņa centās neskatīties. Dziedāju Velvet Underground dziesmu "Heroin": "When I put a spike into my vein,/ Well I tell you, things aren't quite the same./ When I'm rushing on my run/ You know, I feel just like Jesus' son". Lecu pāri peļķei, bet gandrīz uzskrēju virsū divām skolniecēm, kas izbijušās pamuka malā. Līdzās bija kanāls. Ūdens sūcās pāri ledus malām. Tas bija dzeltens kā urīns. Lol, urīns.
Klusums.
Kāpēc man bail no klusuma? Kāpēc? Bet kāpēc gan nē? Vai saulespuķēm ir bail no Saules? Vai tās spēs izaugt par Sauli? Manas rokas asiņo. Dziedu.
==============
Bah. This shit sux. Whatever.
Current Music: Hope Sandoval & the Warm Inventions