: Fuck This... I'm Leaving. Vai arī nē.
Tas konduktoru raksts sāk nelabvēlīgi mani ietekmēt. Vispirms mēģināju sazvanīties ar "Rīgas Satiksmes" valdes priekšsēdātāju (or smth). Protams, norādītais numurs nebija viņa (tas arī būtu visai dīvaini, ja jebkurš gribētājs varētu ar jamo sazināties), tur atbildēja kaut kāda dāma, kas, atbildot uz manu vēlmi, iedeva vēl kaut kādu numuru - šoreiz "sabiedrisko attiecību pārstāves". Ok, zvanu viņai. Protams, ar pašu valdes priekšsēdātāju tāpat vien nevar sazināties - pie tam viņš nākamnedēļ iet atvaļinājumā. Jautā, vai tā būs intervija vai kaut kas cits. Atbildu: pāris īsi jautājumi ar fona informāciju, kuru viņš varētu nokomentēt. Or smth. Viņa jautā, vai v.p. teiktais netiks kariķēts. Sāku kaut ko skaidrot, pāris reizes sapinoties teiktajā. Ah, well. Pirmā reize, kad daru kaut ko līdzīgu kā nekā. Beigās man jautā, vai varu jautājumus aizsūtīt uz e-pastu. Ok, nav problēmu; patiesībā tā ir pat labāk, jo šaubos vai, runājot pa telefonu, pagūtu kaut ko pierakstīt vai atcerēties viņa teikto. Pēc stundas aizsūtu četrus jautājumus (tiesa, gauži garus - fona info, kā nekā). Ar to tikai viss sākās. Bet ceturtdiena beidzās. Fade out.
Fade in.
Šodien (t.i., piektdien) beidzot saņemu atbildi: tā kā neesmu atstājis savu telefona numuru, pa e-pastu man lūdz dot laiku līdz pirmdienai. Es it kā apsolīju rakstu nodot jau vakar, bet, godīgi sakot, nekas labs nav izdomāts. Nu, whatever. Piekrītu un nosūtu arī mobilā numuru - turpmākiem jautājumiem. Kā jau gaidīju, pēc pāris stundām zvana. Grib zināt, no kurienes es dabūju informāciju. Runāju ar dažiem konduktoriem, no kuriem viena iedeva pamatīgu rakstu darbu, kurā visu konduktoru vārdā bija minēta vesela kaudze ar problēmām. Vai varu pateikt, kas man to iedeva. Lol. No toņa ir skaidrs, ka, pasakot to, konduktore zaudētu darbu nākamajā dienā. Nē, protams, ka nevaru sniegt nekādu informāciju par viņu. Tad viņa saka, ka uz jautājumiem ir grūti atbildēt, jo tie ir "uzbrūkoši un bez maz apvainojoši". Well, duh. Neba es iešu jautāt, kādas puķes patīk v.p. Pie tam no tiem 20 jautājumiem, kurus gribēja uzdot konduktori, es atlasīju četrus. Un daži bija krietni apvainojošāki. Interesanti, ko viņa teiktu, ja būtu dzirdējusi, ko konduktores runāja pie tējas un kūkām. Anyway. Atbildu, ka tā ir informācija, kuru dabūju no pašām darbiniecēm, un tāpēc arī gribu komentārus, lai uzzinātu "patiesību", vai vismaz abu pušu viedokļus. Tad viņa saka, ka acīmredzot tas būs negatīvs raksts un nepalīdzēs piesaistīt darbā jaunus konduktorus. Teikumu atstāj nepabeigtu karājamies gaisā. Pag, pag. Vai es nupat dzirdēju vāji apslēptu mēģinājumu dabūt pozitīvāku rakstu (t.i., ietekmēt mani)? Jā, tas noteikti palīdzēs viņu mērķim. Sāku kaut ko stāstīt par to, ka tas nebūs raksta fokuss (bļe, tas feļetons būs tik īss, ka tajā pat desmito daļu no jautājuma nevarētu iedabūt iekšā) u.t.t., u.t.jpr. Beidzot viņa saprot, ka neko no manis neizdabūs un noliek klausuli, atgādinot, ka pirmdien deviņos būs atbildes.
Tā nu es sēdēju dzīvoklī, joprojām ar nelielām galvassāpēm no vakardienas Civilization IV megaspēles. Mēģināju pārrakstīt visu no nulles. Kaut kas sanāca, bet lielākoties nekā. Un tas, kas sanāca, vienalga nebija smiekīgi/humoristiski. Vienvārdsakot, ir sajūta, ka visu esmu salaidis pamatīgā dirsā. Un pie tam man ir minimāla nojausma, kā rakstīt. Pie velna, man ir minimāla nojausma, ko rakstīt, jo materiāls ir savākts nevajadzīgi daudz. Gribas visu pamest un atgriezties pie tā, kur es jūtos droši - spēļu recenzijām, "romantiskā filozofisma" vai whatever. Bet droši vien tieši tāpēc es vispār piekritu braukt pie konduktoriem - lai izmēģinātu savus spēkus arī citos laukos. Un, lai arī man tagad ir sajūta, ka viss ir fucked up, tikpat skaidrs ir arī tas, ka man jāpabeidz rakstīt to bloody feļetonu. Lai arī pēc tam nevarēšu vairs skatīties uz uzrakstīto un būs sajātas attiecības ar visiem tajā iesaistītajiem. Tomēr, ja visu pametīšu, tad jutīšos vēl daudzkārt sūdīgāk. Nē, uzņemties vairāk kā esi spējīgs kvalitatīvi paveikt ir mans ceļš uz progresu. Un piedrāzt, kas notiek, kamēr dodos pa to. I've gotta make it. Vai kaut kāds cits šitīgs, nodrāzts teiciens ar to pašu jēgu.
Vismaz lekcijas universitātē šosemestr ir tikai trīs dienas nedēļā - no otrdienas līdz ceturtdienai. Un, cik varu pagaidām spriest, salīdzinoši interesantas. Galvenais, lai neuznāk kārtējā pofigisma lēkme. Bah, ne sūda nevaru padomāt. Vai parakstīt - vismaz ne kaut ko vieglu un humoristisku. Ah, fuggetit. Rīt lekcija par žurnālistu ētiku vai tamlīdzīgu krepu.
Tas konduktoru raksts sāk nelabvēlīgi mani ietekmēt. Vispirms mēģināju sazvanīties ar "Rīgas Satiksmes" valdes priekšsēdātāju (or smth). Protams, norādītais numurs nebija viņa (tas arī būtu visai dīvaini, ja jebkurš gribētājs varētu ar jamo sazināties), tur atbildēja kaut kāda dāma, kas, atbildot uz manu vēlmi, iedeva vēl kaut kādu numuru - šoreiz "sabiedrisko attiecību pārstāves". Ok, zvanu viņai. Protams, ar pašu valdes priekšsēdātāju tāpat vien nevar sazināties - pie tam viņš nākamnedēļ iet atvaļinājumā. Jautā, vai tā būs intervija vai kaut kas cits. Atbildu: pāris īsi jautājumi ar fona informāciju, kuru viņš varētu nokomentēt. Or smth. Viņa jautā, vai v.p. teiktais netiks kariķēts. Sāku kaut ko skaidrot, pāris reizes sapinoties teiktajā. Ah, well. Pirmā reize, kad daru kaut ko līdzīgu kā nekā. Beigās man jautā, vai varu jautājumus aizsūtīt uz e-pastu. Ok, nav problēmu; patiesībā tā ir pat labāk, jo šaubos vai, runājot pa telefonu, pagūtu kaut ko pierakstīt vai atcerēties viņa teikto. Pēc stundas aizsūtu četrus jautājumus (tiesa, gauži garus - fona info, kā nekā). Ar to tikai viss sākās. Bet ceturtdiena beidzās. Fade out.
Fade in.
Šodien (t.i., piektdien) beidzot saņemu atbildi: tā kā neesmu atstājis savu telefona numuru, pa e-pastu man lūdz dot laiku līdz pirmdienai. Es it kā apsolīju rakstu nodot jau vakar, bet, godīgi sakot, nekas labs nav izdomāts. Nu, whatever. Piekrītu un nosūtu arī mobilā numuru - turpmākiem jautājumiem. Kā jau gaidīju, pēc pāris stundām zvana. Grib zināt, no kurienes es dabūju informāciju. Runāju ar dažiem konduktoriem, no kuriem viena iedeva pamatīgu rakstu darbu, kurā visu konduktoru vārdā bija minēta vesela kaudze ar problēmām. Vai varu pateikt, kas man to iedeva. Lol. No toņa ir skaidrs, ka, pasakot to, konduktore zaudētu darbu nākamajā dienā. Nē, protams, ka nevaru sniegt nekādu informāciju par viņu. Tad viņa saka, ka uz jautājumiem ir grūti atbildēt, jo tie ir "uzbrūkoši un bez maz apvainojoši". Well, duh. Neba es iešu jautāt, kādas puķes patīk v.p. Pie tam no tiem 20 jautājumiem, kurus gribēja uzdot konduktori, es atlasīju četrus. Un daži bija krietni apvainojošāki. Interesanti, ko viņa teiktu, ja būtu dzirdējusi, ko konduktores runāja pie tējas un kūkām. Anyway. Atbildu, ka tā ir informācija, kuru dabūju no pašām darbiniecēm, un tāpēc arī gribu komentārus, lai uzzinātu "patiesību", vai vismaz abu pušu viedokļus. Tad viņa saka, ka acīmredzot tas būs negatīvs raksts un nepalīdzēs piesaistīt darbā jaunus konduktorus. Teikumu atstāj nepabeigtu karājamies gaisā. Pag, pag. Vai es nupat dzirdēju vāji apslēptu mēģinājumu dabūt pozitīvāku rakstu (t.i., ietekmēt mani)? Jā, tas noteikti palīdzēs viņu mērķim. Sāku kaut ko stāstīt par to, ka tas nebūs raksta fokuss (bļe, tas feļetons būs tik īss, ka tajā pat desmito daļu no jautājuma nevarētu iedabūt iekšā) u.t.t., u.t.jpr. Beidzot viņa saprot, ka neko no manis neizdabūs un noliek klausuli, atgādinot, ka pirmdien deviņos būs atbildes.
Tā nu es sēdēju dzīvoklī, joprojām ar nelielām galvassāpēm no vakardienas Civilization IV megaspēles. Mēģināju pārrakstīt visu no nulles. Kaut kas sanāca, bet lielākoties nekā. Un tas, kas sanāca, vienalga nebija smiekīgi/humoristiski. Vienvārdsakot, ir sajūta, ka visu esmu salaidis pamatīgā dirsā. Un pie tam man ir minimāla nojausma, kā rakstīt. Pie velna, man ir minimāla nojausma, ko rakstīt, jo materiāls ir savākts nevajadzīgi daudz. Gribas visu pamest un atgriezties pie tā, kur es jūtos droši - spēļu recenzijām, "romantiskā filozofisma" vai whatever. Bet droši vien tieši tāpēc es vispār piekritu braukt pie konduktoriem - lai izmēģinātu savus spēkus arī citos laukos. Un, lai arī man tagad ir sajūta, ka viss ir fucked up, tikpat skaidrs ir arī tas, ka man jāpabeidz rakstīt to bloody feļetonu. Lai arī pēc tam nevarēšu vairs skatīties uz uzrakstīto un būs sajātas attiecības ar visiem tajā iesaistītajiem. Tomēr, ja visu pametīšu, tad jutīšos vēl daudzkārt sūdīgāk. Nē, uzņemties vairāk kā esi spējīgs kvalitatīvi paveikt ir mans ceļš uz progresu. Un piedrāzt, kas notiek, kamēr dodos pa to. I've gotta make it. Vai kaut kāds cits šitīgs, nodrāzts teiciens ar to pašu jēgu.
Vismaz lekcijas universitātē šosemestr ir tikai trīs dienas nedēļā - no otrdienas līdz ceturtdienai. Un, cik varu pagaidām spriest, salīdzinoši interesantas. Galvenais, lai neuznāk kārtējā pofigisma lēkme. Bah, ne sūda nevaru padomāt. Vai parakstīt - vismaz ne kaut ko vieglu un humoristisku. Ah, fuggetit. Rīt lekcija par žurnālistu ētiku vai tamlīdzīgu krepu.
Current Music: Mazzy Star - She Hangs Brightly