: lol konduktori lol
Pēc pamošanās, brokastošanas un trulas peles un klaviatūras bakstīšanas visa pirmspusdienas cēliena garumā, beidzot sapratu, ka, lai cik ļoti man arī nevēlētos to darīt, nāksies tomēr doties uz 9. tramvaja maršruta loku un mēģināt pļāpāt ar konduktoriem. Pašam par visai lielu izbrīnu, bez īpaša stresa sāku runāt ar pirmo, kas pagadījās pa rokai, kad iekāpu tramvajā. Tas bija tāds omulīgs večuks 75 gadu vecumā, kurš gan vairāk gribēja stāstīt kā savulaik armijā dienēja par lidotāju. Tā kā viņš par konduktoru bija strādājis tikai četrus gadus, neko fantastiski daudz viņš nestāstīja (tiesa, pamatinformācijai noderēja), bet viena no viņa frāzēm iekrita atmiņā: "Kad aizgāju pensijā un gadu pasēdēju mājās, neko nedarot, bija sajūta, ka sajukšu prātā. Tāpēc aizgāju strādāt par konduktoru - man gandrīz bija vienalga, kur tieši strādāt, lai tikai nevajadzētu vienam sēdēt mājās visu dienu." Well, varbūt ne precīzi tā, bet ideja bija līdzīga. Protams, sāku domāt, kā es justos/jutīšos sākoties pensijai.
Ok, es varu rakstīt, tagad ir arī internets, PC, TV (hvz gan, kas būs pēc 50 gadiem... godīgi sakot, ir nedaudz bail par to domāt), bet brīžos, kad kaut nedēļa ir jāpavada vienam bez noteiktas nodarbes (studijām, mācībām, darba), apzinos, ka drīz vien sāku absolūtu bezmērķīgi klaiņot pa vieniem un tie pašiem saitiem, kaut labi atceros, ka pirms stundas tos jau izpētīju. Tad parasti uzvelku savu oranžo jaku un dodos pastaigāties, pēc stundas nākot atpakaļ un sākot visu no gala. Jā, ja iznākusi kāda jauna spēle, par garu laiku nevaru sūdzēties, bet tā ir tikai sevis mānīšana. Tāpat ir arī par jebko, kas saistīts ar nākotni: daļa manis nepacietībā gandrīz trīc, domājot, ko nesīs nākamā dienā, gads vai desmitgade. To sevis daļu, lai cik paradoksāli arī nešķistu, es ielieku ne-sci-fi gabalos, kas man tradicionāli ir krietni cerīgāki (tipa, tādā nozīmē, ka lielāka iespēja uz happy end 'n' stuff). Savukārt citreiz man ir vienkārši bail no nākotnes. Tad es rakstu sci-fi. Vai nerakstu neko. Gada laikā vismaz 4-5 mēneši paiet pofigismā, kas sajaukts ar bailēm un nevēlēšanos redzēt rītdienu.
Or something.
Ar to večuku aizbraucu līdz tramvaja galapunktam Maskačkā (acīmredzot priecīgs par sarunu biedru viņš atsacījās pieņemt manus 20 santīmus, kurus pienācās samaksāt pusceļā, kur 5. tramvaja mēnešbiļete beidza darboties) un uzreiz devos atpakaļ - ar 7. tramvaju līdz centram. Arī tur nesanāca atrast pieredzējušu konduktoru. Vēl vairāk: izrādījās, ka tajā vagonā strādāja salīdzinoši jauna meitene (varbūt pāris gadus vecāka par mani... a varbūt arī nē), kas konduktora amatā ir divas nedēļas. Sarunu ar viņu centos izvirzīt uz domām, kāpēc viņa vispār sāka strādāt par konduktoru, cerībā, ka tas būs tipisks gadījums. Izrādījās, ka viņai tramvaji ir ģimenes dinastija. Šaubos, vai tipiski. Pa vidu stāstiem, ka kaut kādi pamatskolnieki viņu ir apsaukājuši par "mauku" ("Bet es to ignorēju, jo pati skaidri zinu, ka tāda neesmu."), viņa nez kāpēc izdomāja prasīt, lai es pierakstu viņas numuru. Nezinu kāpēc: varbūt visu telefona numuru vākšana kaut kādā veidā piederās pie žurnālistu imidža or smth. Ja ar to bija domāts kaut kas ārpus darba, tad ne velti mājupceļā dungoju The White Stripes gabalu "I'm Lonely, But I Ain't that Lonely Yet". Zvanīt cilvēkiem, par kuriem es neko nezinu, nav gluži manā gaumē.
Pēc tam visa diena pazuda Civilization IV spēlē (vairāk gan gatavojoties spēlēšanai). Rīt droši vien palikšu mājās. Vēl raksta sakarā jāsazvanās ar kaut kādu "Dadzim" zināmu konduktori ar stāžu un droši vien ar TTP. Bet vispirms jāizdomā, kas tur būtu prasāms.
Rīt arī novilksies Black Adder 2. sezona, kuru tad centīgi skatīšos. Geek'izms to the max, baby.
Pēc pamošanās, brokastošanas un trulas peles un klaviatūras bakstīšanas visa pirmspusdienas cēliena garumā, beidzot sapratu, ka, lai cik ļoti man arī nevēlētos to darīt, nāksies tomēr doties uz 9. tramvaja maršruta loku un mēģināt pļāpāt ar konduktoriem. Pašam par visai lielu izbrīnu, bez īpaša stresa sāku runāt ar pirmo, kas pagadījās pa rokai, kad iekāpu tramvajā. Tas bija tāds omulīgs večuks 75 gadu vecumā, kurš gan vairāk gribēja stāstīt kā savulaik armijā dienēja par lidotāju. Tā kā viņš par konduktoru bija strādājis tikai četrus gadus, neko fantastiski daudz viņš nestāstīja (tiesa, pamatinformācijai noderēja), bet viena no viņa frāzēm iekrita atmiņā: "Kad aizgāju pensijā un gadu pasēdēju mājās, neko nedarot, bija sajūta, ka sajukšu prātā. Tāpēc aizgāju strādāt par konduktoru - man gandrīz bija vienalga, kur tieši strādāt, lai tikai nevajadzētu vienam sēdēt mājās visu dienu." Well, varbūt ne precīzi tā, bet ideja bija līdzīga. Protams, sāku domāt, kā es justos/jutīšos sākoties pensijai.
Ok, es varu rakstīt, tagad ir arī internets, PC, TV (hvz gan, kas būs pēc 50 gadiem... godīgi sakot, ir nedaudz bail par to domāt), bet brīžos, kad kaut nedēļa ir jāpavada vienam bez noteiktas nodarbes (studijām, mācībām, darba), apzinos, ka drīz vien sāku absolūtu bezmērķīgi klaiņot pa vieniem un tie pašiem saitiem, kaut labi atceros, ka pirms stundas tos jau izpētīju. Tad parasti uzvelku savu oranžo jaku un dodos pastaigāties, pēc stundas nākot atpakaļ un sākot visu no gala. Jā, ja iznākusi kāda jauna spēle, par garu laiku nevaru sūdzēties, bet tā ir tikai sevis mānīšana. Tāpat ir arī par jebko, kas saistīts ar nākotni: daļa manis nepacietībā gandrīz trīc, domājot, ko nesīs nākamā dienā, gads vai desmitgade. To sevis daļu, lai cik paradoksāli arī nešķistu, es ielieku ne-sci-fi gabalos, kas man tradicionāli ir krietni cerīgāki (tipa, tādā nozīmē, ka lielāka iespēja uz happy end 'n' stuff). Savukārt citreiz man ir vienkārši bail no nākotnes. Tad es rakstu sci-fi. Vai nerakstu neko. Gada laikā vismaz 4-5 mēneši paiet pofigismā, kas sajaukts ar bailēm un nevēlēšanos redzēt rītdienu.
Or something.
Ar to večuku aizbraucu līdz tramvaja galapunktam Maskačkā (acīmredzot priecīgs par sarunu biedru viņš atsacījās pieņemt manus 20 santīmus, kurus pienācās samaksāt pusceļā, kur 5. tramvaja mēnešbiļete beidza darboties) un uzreiz devos atpakaļ - ar 7. tramvaju līdz centram. Arī tur nesanāca atrast pieredzējušu konduktoru. Vēl vairāk: izrādījās, ka tajā vagonā strādāja salīdzinoši jauna meitene (varbūt pāris gadus vecāka par mani... a varbūt arī nē), kas konduktora amatā ir divas nedēļas. Sarunu ar viņu centos izvirzīt uz domām, kāpēc viņa vispār sāka strādāt par konduktoru, cerībā, ka tas būs tipisks gadījums. Izrādījās, ka viņai tramvaji ir ģimenes dinastija. Šaubos, vai tipiski. Pa vidu stāstiem, ka kaut kādi pamatskolnieki viņu ir apsaukājuši par "mauku" ("Bet es to ignorēju, jo pati skaidri zinu, ka tāda neesmu."), viņa nez kāpēc izdomāja prasīt, lai es pierakstu viņas numuru. Nezinu kāpēc: varbūt visu telefona numuru vākšana kaut kādā veidā piederās pie žurnālistu imidža or smth. Ja ar to bija domāts kaut kas ārpus darba, tad ne velti mājupceļā dungoju The White Stripes gabalu "I'm Lonely, But I Ain't that Lonely Yet". Zvanīt cilvēkiem, par kuriem es neko nezinu, nav gluži manā gaumē.
Pēc tam visa diena pazuda Civilization IV spēlē (vairāk gan gatavojoties spēlēšanai). Rīt droši vien palikšu mājās. Vēl raksta sakarā jāsazvanās ar kaut kādu "Dadzim" zināmu konduktori ar stāžu un droši vien ar TTP. Bet vispirms jāizdomā, kas tur būtu prasāms.
Rīt arī novilksies Black Adder 2. sezona, kuru tad centīgi skatīšos. Geek'izms to the max, baby.
Current Music: Galaxie 500 - Strange