: Sarkandaugava - centrs - Ziepniekkalns, bļe
Mmmm... hronoloģiska secība...
Šodien (nu jau vakar) bija paredzēta studiju grāmatiņas savākšana no universitātes (kur tā bija atstāta, lai gūtu grāmatvedības eksāmena atzīmi) un došanās uz Dadža redakciju. Pirms dažām dienām bija aizsūtījis vēl vienu meilu Dadža "humora nodaļas redaktorei" (lol, nu i amata nosaukums), prasot sīkāku infu, kad būtu labāk tur braukt, vai vajag vēl kaut ko ņemt līdz u.t.t. Atbildi dīvainā kārtā vēl nebiju saņēmis, bet nolēmu nospļauties uz to visu, un braukt tāpat. Kaut kur apziņas dziļumos mājoja arī nelielas aizdomas, ka tas viss varētu būt dīvains joks no Dadža puses.
Anyway, pēc tam, kad savācu studiju grāmatiņu (kuru tūlīt pat vajadzēja atkal atdot, jo, lai arī monetārajā ekonomikā eksāmens bija pirms mēneša, atzīme būs zināma tikai nākamās nedēļas sākumā. Go figure), devos uz Rātslaukumu, lai ar 8. trolejbusu dotos uz Ziepniekkalnu, par kuru iepriekš biju dzirdējis..well, nebiju arī neko daudz dzirdējis. Protams, izrādījās, ka tajā trolejbusā ir vadītājs-konduktors, ko es nebiju pamanījis, tāpēc visu ceļu nobraucu, klausoties Grebeņščikovu un rokā turot 20 santīmus. Par laimi, kontrole neuznāca un arī vadītājs mani nepamanīja - oranžā jaka tomēr var noderēt arī maskēšanās nolūkos. So, pēc pusstundas biju kaut kādā ūķī pie benzīntanka ar aptuvenu nojausmu, uz kuru pusi vajag doties.
Brīnumainā kārtā, pareizo ceļu atradu jau ar otro piegājienu (pirmajā reizē ieejot strupceļā, kur beidzās trotuārs) - izrādījās, ka "Dadzis" bāzējas paliela kompleksa (kuru pamatā aizņem "Turība") vienā telpā, kuru arī izdevās atrast ar otro reizi. Tiesa, izrādījās, ka ieiet vajadzēja nevis pa telpas A310 durvīm (kā ir norādīts adresē), bet pa tām, uz kurām ar lieliem burtiem bija rakstīts "Laikraksts Dadzis". Kā es to varēju zināt? Tad nu es klauvēju pie tām durvīm, līdz atvērās citas durvis desmit soļus no manis, un no tām izbāzusies sieviete prasīja, ko man vajag. Jā, man padodas radīt pirmo iespaidu - pirmajā dienā universitātē ierados ar vaļēju bikšupriekšu, ko atklāju tikai dienas beigās, kad vajadzēja doties uz mazmājiņu... bet pēc vienas no pirmajām "Dienas skolas" nodarbībām ietriecos nodarbību telpas stikla sienā, sajaucot tās ar stikla durvīm. Kad viss noskaidrojās un atradās arī tā "humora nodaļas redaktore" ar kuru man bija jārunā, izrādījās, ka viņai ir jāizdara steidzams darbs, tāpēc man tika iedots jaunai (iirc, vēl neiznākušais) "Dadža" numurs, kuru tad nu es lēnā garā šķirstīju, paralēli klausoties, kā visi trīs telpā esošie cilvēki strīdējās par nepareizi izveidotiem folderiem uz servera, gļukainiem meiliem u.t.t. Pēc kādām pārdesmit minūtēm (kuru laikā atklāju, ka numurā ir viens vai divi puslīdz interesanti gabali), beidzot nonāca arī kārta līdz manīm. Viņa ātri uzmeta aci CV, noprasīja, kas tā par "Dienas skolu" (ja kāds ierakstītu mans paskaidrojums un to pēc tam atskaņotu, tas būtu smieklīgāks kā jebkurš "Dadža" numurs) un pieķērās klāt pie mana "feļetona", kurā apņirdzu faktu, ka par gada populārāko sporta veidu Latvijā ir atzīts orientēšanās sports, pie viena uzbraucot pensionāriem un nacionālistiem (tas vairāk tika darīts nolūkā pārbaudīt, vai žurnāla homofobiskie un nacionālistiskie raksti ir kaut kāda vadlīnija vai vienkārši sakritība). Jāatzīst, ka gaidīt, kamēr otrs cilvēks lasa kaut ko, kam ir jābūt smieklīgām rada pamatīgu nervozitāti. Visu laiku blenzt uz viņu nebūtu labi, tāpēc skatu ritmiski mainīju no kreisās puses (kur viens sirms džeks kaut ko klabināja uz portatīvā) uz centru (kur ar nopietnu sejas izteiksmi tika lasīts mans feļetons), pēc tam uz labo pusi, kur bija tikai logs un visbeidzot uz improvizētās riņķa līnijas apakšējo punktu (kas bija mana bikšupriekša - par laimi diezgan ātri aptvēru, ka ilgi lūrēt uz to vietu nav gluži "laba pirmā iespaida" cienīgs notikumu pavērsiens). Par laimi, pie beigām lasītāja sāka smaidīt un izspruka arī īss smiekliņš (hmm... that sounds sooooo gay).
Kā sapratu, izlasītais bija viņu apmierinājis un turpmākā saruna principā bija viņas monologs ar īsiem iespraudumiem no manas puses (tipa: "mhm", "aha", "jā, skaidrs") ar atsevišķiem izņēmumiem. Piemēram, kad man jautāja, kāda veida darbiem es dotu priekšroku, sāku kaut ko gari un beztēmā muldēt par www.somethingawful.com. Vai, kad stāstīja, kāpēc ir izņemtas krustvārdu mīklas no žurnāla, uzsāku kaut kādu bloody tirādi, ka vienīgais, kad krustvārdu mīklas der ir garos braucienos autobusā. Go figure. Enīvejz, viņa izbrauca cauri galvenajiem sadarbības punktiem: darbu apmaksa (~2x vairāk kā Terrā vai Boot.lv... sorry, Boyz Toyz), mani pienākumi (kas bija pārsteidzoši maz: mēģināt rakstīt feļetonus, domāt to tēmas, vēlams arī domāt karikatūru tēmas, piedalīties karikatūru tēmu apspriešanā katru pirmdienu u.t.t.) un neliels stāstījums par "Dadža" nākotni. Kā nopratu, žurnāls beidzot izdarīs to, par kā trūkumu es visu laiku bitch'ojos gamez.lv sakarā: proti, tiks skaidri nodefinētas rubrikas, par to atbildīgie u.t.t., u.t.jpr. Izklausījās tīri ok: izrādījās, ka drīkstu braukt augumā jebkuram politiķim vai partijai un bitching'oties par principā jebkuru tēmu: galvenais, lai būtu kaut minimāla aktualitāte (droši vien ņirgāties par Galileja prāvu 16. gs. nebūtu fun lasīt). Apsolīju nosūtīt visus pases datus 'n' stuff un devos projām, atpakaļceļā pamanot, ka durvīm bija četri kliņģi. Go figure. Kopā tas viss aizņēma ~stundu. Jāsāk domāt sižetus un rakstīt feļetonus.
Atnācis mājās pabeidzu skatīties vakar (aizvakar) iesākot filmu "Walk the Line" par Džoniju Kešu. Stabila, profesionāla, bet ne izcila, imho. Pārāk standartizēts stuff's izskatījās. Bet, protams, tā vīra priekšā noteikti ir vērts novilkt cepuri.
Ziņās stāstīja, ka Rīgā kaut kāda sieviete ir uzbrukusi kaut kādam tumšādainam šrilankiešu studentam un viņa māsai, kliedzot, ka šeit tādus nevajag. Tādos brīžos uznāk vēlme laisties nafig no Latvijas. Bet diemžēl ne krievu, ne angļu valodu nepārvaldu tik labi kā latviešu valodu (t.i., lai varētu pelnīt naudu ar rakstīšanu), tāpēc - fuck it.
Do you realize that someday
Everyone you know
Will die?
Nepiemērota mūzika pašreizējam brīdim...
Edits: izrādījās, ka atbildes vēstule tomēr atnāca... šodien (vakar) pēcpusdienā, bet inbox's uzrādīja, ka saņemta ir 11. datumā. Tajā bija rakstīts, ka labāk ierasties nākamnedēļ, līdzi ņemot pasi. yeah, labs "pirmais iespaids" \o/
Mmmm... hronoloģiska secība...
Šodien (nu jau vakar) bija paredzēta studiju grāmatiņas savākšana no universitātes (kur tā bija atstāta, lai gūtu grāmatvedības eksāmena atzīmi) un došanās uz Dadža redakciju. Pirms dažām dienām bija aizsūtījis vēl vienu meilu Dadža "humora nodaļas redaktorei" (lol, nu i amata nosaukums), prasot sīkāku infu, kad būtu labāk tur braukt, vai vajag vēl kaut ko ņemt līdz u.t.t. Atbildi dīvainā kārtā vēl nebiju saņēmis, bet nolēmu nospļauties uz to visu, un braukt tāpat. Kaut kur apziņas dziļumos mājoja arī nelielas aizdomas, ka tas viss varētu būt dīvains joks no Dadža puses.
Anyway, pēc tam, kad savācu studiju grāmatiņu (kuru tūlīt pat vajadzēja atkal atdot, jo, lai arī monetārajā ekonomikā eksāmens bija pirms mēneša, atzīme būs zināma tikai nākamās nedēļas sākumā. Go figure), devos uz Rātslaukumu, lai ar 8. trolejbusu dotos uz Ziepniekkalnu, par kuru iepriekš biju dzirdējis..well, nebiju arī neko daudz dzirdējis. Protams, izrādījās, ka tajā trolejbusā ir vadītājs-konduktors, ko es nebiju pamanījis, tāpēc visu ceļu nobraucu, klausoties Grebeņščikovu un rokā turot 20 santīmus. Par laimi, kontrole neuznāca un arī vadītājs mani nepamanīja - oranžā jaka tomēr var noderēt arī maskēšanās nolūkos. So, pēc pusstundas biju kaut kādā ūķī pie benzīntanka ar aptuvenu nojausmu, uz kuru pusi vajag doties.
Brīnumainā kārtā, pareizo ceļu atradu jau ar otro piegājienu (pirmajā reizē ieejot strupceļā, kur beidzās trotuārs) - izrādījās, ka "Dadzis" bāzējas paliela kompleksa (kuru pamatā aizņem "Turība") vienā telpā, kuru arī izdevās atrast ar otro reizi. Tiesa, izrādījās, ka ieiet vajadzēja nevis pa telpas A310 durvīm (kā ir norādīts adresē), bet pa tām, uz kurām ar lieliem burtiem bija rakstīts "Laikraksts Dadzis". Kā es to varēju zināt? Tad nu es klauvēju pie tām durvīm, līdz atvērās citas durvis desmit soļus no manis, un no tām izbāzusies sieviete prasīja, ko man vajag. Jā, man padodas radīt pirmo iespaidu - pirmajā dienā universitātē ierados ar vaļēju bikšupriekšu, ko atklāju tikai dienas beigās, kad vajadzēja doties uz mazmājiņu... bet pēc vienas no pirmajām "Dienas skolas" nodarbībām ietriecos nodarbību telpas stikla sienā, sajaucot tās ar stikla durvīm. Kad viss noskaidrojās un atradās arī tā "humora nodaļas redaktore" ar kuru man bija jārunā, izrādījās, ka viņai ir jāizdara steidzams darbs, tāpēc man tika iedots jaunai (iirc, vēl neiznākušais) "Dadža" numurs, kuru tad nu es lēnā garā šķirstīju, paralēli klausoties, kā visi trīs telpā esošie cilvēki strīdējās par nepareizi izveidotiem folderiem uz servera, gļukainiem meiliem u.t.t. Pēc kādām pārdesmit minūtēm (kuru laikā atklāju, ka numurā ir viens vai divi puslīdz interesanti gabali), beidzot nonāca arī kārta līdz manīm. Viņa ātri uzmeta aci CV, noprasīja, kas tā par "Dienas skolu" (ja kāds ierakstītu mans paskaidrojums un to pēc tam atskaņotu, tas būtu smieklīgāks kā jebkurš "Dadža" numurs) un pieķērās klāt pie mana "feļetona", kurā apņirdzu faktu, ka par gada populārāko sporta veidu Latvijā ir atzīts orientēšanās sports, pie viena uzbraucot pensionāriem un nacionālistiem (tas vairāk tika darīts nolūkā pārbaudīt, vai žurnāla homofobiskie un nacionālistiskie raksti ir kaut kāda vadlīnija vai vienkārši sakritība). Jāatzīst, ka gaidīt, kamēr otrs cilvēks lasa kaut ko, kam ir jābūt smieklīgām rada pamatīgu nervozitāti. Visu laiku blenzt uz viņu nebūtu labi, tāpēc skatu ritmiski mainīju no kreisās puses (kur viens sirms džeks kaut ko klabināja uz portatīvā) uz centru (kur ar nopietnu sejas izteiksmi tika lasīts mans feļetons), pēc tam uz labo pusi, kur bija tikai logs un visbeidzot uz improvizētās riņķa līnijas apakšējo punktu (kas bija mana bikšupriekša - par laimi diezgan ātri aptvēru, ka ilgi lūrēt uz to vietu nav gluži "laba pirmā iespaida" cienīgs notikumu pavērsiens). Par laimi, pie beigām lasītāja sāka smaidīt un izspruka arī īss smiekliņš (hmm... that sounds sooooo gay).
Kā sapratu, izlasītais bija viņu apmierinājis un turpmākā saruna principā bija viņas monologs ar īsiem iespraudumiem no manas puses (tipa: "mhm", "aha", "jā, skaidrs") ar atsevišķiem izņēmumiem. Piemēram, kad man jautāja, kāda veida darbiem es dotu priekšroku, sāku kaut ko gari un beztēmā muldēt par www.somethingawful.com. Vai, kad stāstīja, kāpēc ir izņemtas krustvārdu mīklas no žurnāla, uzsāku kaut kādu bloody tirādi, ka vienīgais, kad krustvārdu mīklas der ir garos braucienos autobusā. Go figure. Enīvejz, viņa izbrauca cauri galvenajiem sadarbības punktiem: darbu apmaksa (~2x vairāk kā Terrā vai Boot.lv... sorry, Boyz Toyz), mani pienākumi (kas bija pārsteidzoši maz: mēģināt rakstīt feļetonus, domāt to tēmas, vēlams arī domāt karikatūru tēmas, piedalīties karikatūru tēmu apspriešanā katru pirmdienu u.t.t.) un neliels stāstījums par "Dadža" nākotni. Kā nopratu, žurnāls beidzot izdarīs to, par kā trūkumu es visu laiku bitch'ojos gamez.lv sakarā: proti, tiks skaidri nodefinētas rubrikas, par to atbildīgie u.t.t., u.t.jpr. Izklausījās tīri ok: izrādījās, ka drīkstu braukt augumā jebkuram politiķim vai partijai un bitching'oties par principā jebkuru tēmu: galvenais, lai būtu kaut minimāla aktualitāte (droši vien ņirgāties par Galileja prāvu 16. gs. nebūtu fun lasīt). Apsolīju nosūtīt visus pases datus 'n' stuff un devos projām, atpakaļceļā pamanot, ka durvīm bija četri kliņģi. Go figure. Kopā tas viss aizņēma ~stundu. Jāsāk domāt sižetus un rakstīt feļetonus.
Atnācis mājās pabeidzu skatīties vakar (aizvakar) iesākot filmu "Walk the Line" par Džoniju Kešu. Stabila, profesionāla, bet ne izcila, imho. Pārāk standartizēts stuff's izskatījās. Bet, protams, tā vīra priekšā noteikti ir vērts novilkt cepuri.
Ziņās stāstīja, ka Rīgā kaut kāda sieviete ir uzbrukusi kaut kādam tumšādainam šrilankiešu studentam un viņa māsai, kliedzot, ka šeit tādus nevajag. Tādos brīžos uznāk vēlme laisties nafig no Latvijas. Bet diemžēl ne krievu, ne angļu valodu nepārvaldu tik labi kā latviešu valodu (t.i., lai varētu pelnīt naudu ar rakstīšanu), tāpēc - fuck it.
Do you realize that someday
Everyone you know
Will die?
Nepiemērota mūzika pašreizējam brīdim...
Edits: izrādījās, ka atbildes vēstule tomēr atnāca... šodien (vakar) pēcpusdienā, bet inbox's uzrādīja, ka saņemta ir 11. datumā. Tajā bija rakstīts, ka labāk ierasties nākamnedēļ, līdzi ņemot pasi. yeah, labs "pirmais iespaids" \o/
Current Music: The Flaming Lips - Do You Realize?