: Sniega cilvēkbērns
Esmu nedaudz apslimis, tāpēc vienkārši iepeistošu pirms pāris nedēļām uzrakstītu miniatūru, kas ir fantastiski iederīga šai dienai.
Sniga. Jau kopš agra rīta, kad piecēlos un, pirms ikdienišķā mazgāšanās un brokastošanas rituāla, palūkojos pa logu, cerībā saskatīt kaut ko, kas ļautu attaisnot manu nevēlēšanos doties ārpasaulē. Un tad sāka snigt. Esmu lasījis pārāk daudz, lai spētu noticēt, ka to izraisīja manas domas, tomēr nevarēju atturēties, nepamēģinājis vēlēties vasaras Sauli. Ja nu tomēr? Bet turpināja snigt.
Atvēru logu un ieelpoju no naftas pārstrādes rūpnīcas nākošo ziemas gaisu. Tas bija pārsteidzoši svaigs, bet arī neizturami auksts un, nespēdams apvaldīt pār augumu skrienošās trīsas, aizvēru logu, pēdējā brīdī vēl pagūdams izpūst mutuļojošo elpu ārpasaulē, un tur tā palika arī pēc loga aizvēršanas: augstmanīgi kā ar reimatismu sirgstošā kaimiņiene, elpas garaiņi peldēja uz upes pusi, kamēr tiem cauri krita neskaitāmās sniegpārslas.
Tagad pagalmā rotaļājas kāds gadus septiņus-astoņus vecs puisēns. Sēžot uz palodzes varu saskatīt, kā viņš noliecas pie sētnieces sastumtās sniega kupenas, sagrābj pilnu sauju un izveido piku. Nu viņš lūkojas sev apkārt, cerībā atrast kādu rotaļu biedru, taču ne garām braucošās mašīnas, ne savās gaitās aizņemtie garāmgājēji, ne es – nieka divus stāvus virs viņa galvas sēdošais students vecmodīgā džemperī – nevēlas izkāpt ārpus savas ikdienas rāmjiem, lai ļautu sev iesviest ar sniega piku. Tāpēc puisēns met to augstu gaisā, tad augšup – pret mani? - izstieptām rokām cenšas noķert, bet pika ietriecas cimdos un izšķīst, padarot viņa seju gaišāku kā jebkad iepriekš.
Bet no rīta, kad atkal došos uz universitāti, lai mācītos par procentu likmju apmaiņas darījumiem, tas jau būs pilsētas sniegs: pelēcīgā putra, kas visu nonievāta gulēs ielu malās un nogurusi gurkstēs zem steidzīgo garāmgājēju kurpēm. Un puisēna seja būs nomazgāta un netīra.
Esmu nedaudz apslimis, tāpēc vienkārši iepeistošu pirms pāris nedēļām uzrakstītu miniatūru, kas ir fantastiski iederīga šai dienai.
Sniga. Jau kopš agra rīta, kad piecēlos un, pirms ikdienišķā mazgāšanās un brokastošanas rituāla, palūkojos pa logu, cerībā saskatīt kaut ko, kas ļautu attaisnot manu nevēlēšanos doties ārpasaulē. Un tad sāka snigt. Esmu lasījis pārāk daudz, lai spētu noticēt, ka to izraisīja manas domas, tomēr nevarēju atturēties, nepamēģinājis vēlēties vasaras Sauli. Ja nu tomēr? Bet turpināja snigt.
Atvēru logu un ieelpoju no naftas pārstrādes rūpnīcas nākošo ziemas gaisu. Tas bija pārsteidzoši svaigs, bet arī neizturami auksts un, nespēdams apvaldīt pār augumu skrienošās trīsas, aizvēru logu, pēdējā brīdī vēl pagūdams izpūst mutuļojošo elpu ārpasaulē, un tur tā palika arī pēc loga aizvēršanas: augstmanīgi kā ar reimatismu sirgstošā kaimiņiene, elpas garaiņi peldēja uz upes pusi, kamēr tiem cauri krita neskaitāmās sniegpārslas.
Tagad pagalmā rotaļājas kāds gadus septiņus-astoņus vecs puisēns. Sēžot uz palodzes varu saskatīt, kā viņš noliecas pie sētnieces sastumtās sniega kupenas, sagrābj pilnu sauju un izveido piku. Nu viņš lūkojas sev apkārt, cerībā atrast kādu rotaļu biedru, taču ne garām braucošās mašīnas, ne savās gaitās aizņemtie garāmgājēji, ne es – nieka divus stāvus virs viņa galvas sēdošais students vecmodīgā džemperī – nevēlas izkāpt ārpus savas ikdienas rāmjiem, lai ļautu sev iesviest ar sniega piku. Tāpēc puisēns met to augstu gaisā, tad augšup – pret mani? - izstieptām rokām cenšas noķert, bet pika ietriecas cimdos un izšķīst, padarot viņa seju gaišāku kā jebkad iepriekš.
Bet no rīta, kad atkal došos uz universitāti, lai mācītos par procentu likmju apmaiņas darījumiem, tas jau būs pilsētas sniegs: pelēcīgā putra, kas visu nonievāta gulēs ielu malās un nogurusi gurkstēs zem steidzīgo garāmgājēju kurpēm. Un puisēna seja būs nomazgāta un netīra.
Current Music: Taj Mahal - Take a Giant Step