: Jā... Nē?
Vakar, dodoties mājup pēc lielākoties ākstīšanās piepildītas galda tenisa spēlēšanas, tramvaja pieturā sastapu kādu visai īpatnēju vīru, kurš sevi dēvēja par Raiti un apgalvoja, ka ir vācu spiegs. Tiesa, spriežot pēc milzīgās, pārkrāmētās somas, kas bija visai pamatīgi ieplīsusi un acīmredzami nebija mazgāta vismaz pēdējo desmitgadi, kā arī sidra (?!) pudeles, ko viņš ik pēc brīža pielika pie lūpām, būtu bijis visai grūti uzminēt viņa slepeno misiju.
Stāvot pieturā, viņš paguva noskaidrot, ka Interneta dēļ man ir radies angļu akcents (pirmā reize, kad dzirdu kaut ko tamlīdzīgu) un tāpēc sāka runāt krieviski. Tad pienāca tramvajs (kas man nederēja) un viņš aizbrauca, uz atvadām pasakot, ka gan jau vēl tiksimies.
Šis brīdis pienāca ātrāk kā biju gaidījis.
Kad pienāca "mans" tramvajs un es tajā ierausos (protams, sēdvietu nebija, tāpēc stāvēju, atzvēlies pret caurulēm vagona beigās), paguvu nobraukt vienu pieturu, līdz, pie Nacionālā teātra, tramvajā ierāpās "spiegs". Acīmredzami sajūsmināts par atkārtoto tikšanos, viņš atsāka savu runu. Atklājās, ka iepriekšējā tramvaja konduktors negribēja ļaut viņam bez maksas aizbraukt līdz vietai, kur dzīvoja viņa "bijusī brūte", tāpēc viņš turpināja ceļu ar šo tramvaju. Pie Vašingtona laukuma viņš priecīgs paziņoja, ka ir ticies ar šo pašu Džordžu, kura vārdā ir nosaukts laukums kā pierādījumu solot nodemonstrēt fotogrāfijas, kas esot viņam mājās. Atturējos. Tad "Raitis" izlēma, ka vajadzētu vēlreiz iepazīstināt. Sarokojāmies. Tad viņš sāka spiest manu plaukstu. Spiedu pretī. "Raitis" atplauka smaidā un paziņoja, ka es esot labs puisis un šim atklājumam par godu pastāstīja, ka ir uzstājies ar Bjorku - "pirms vēl viņa bija Bjorka".
Tam sekoja paziņojums, ka man vajadzētu vairāk nodarboties ar fizkultūru, jautājums, vai man kaut kas ir noticis ar roku, jo es nēsāju oranžu jaku (pēc paskaidrojuma, ka man vienkārši patīk krāsa, viņš dziļdomīgi pamāja ar galvu un noteica: "jo vairāk krāsu, jo... jo... jo... nu, tu saprati"), paziņojums, ka esmu gudrs un labestīgs cilvēks (beidzot kāds atzīst manu fantastiski lielisko personību) un, pirms kāpšanas ārā, arī novēlējums: "Esi lepns!"
Labi, Raiti! Centīšos!
Vakar, dodoties mājup pēc lielākoties ākstīšanās piepildītas galda tenisa spēlēšanas, tramvaja pieturā sastapu kādu visai īpatnēju vīru, kurš sevi dēvēja par Raiti un apgalvoja, ka ir vācu spiegs. Tiesa, spriežot pēc milzīgās, pārkrāmētās somas, kas bija visai pamatīgi ieplīsusi un acīmredzami nebija mazgāta vismaz pēdējo desmitgadi, kā arī sidra (?!) pudeles, ko viņš ik pēc brīža pielika pie lūpām, būtu bijis visai grūti uzminēt viņa slepeno misiju.
Stāvot pieturā, viņš paguva noskaidrot, ka Interneta dēļ man ir radies angļu akcents (pirmā reize, kad dzirdu kaut ko tamlīdzīgu) un tāpēc sāka runāt krieviski. Tad pienāca tramvajs (kas man nederēja) un viņš aizbrauca, uz atvadām pasakot, ka gan jau vēl tiksimies.
Šis brīdis pienāca ātrāk kā biju gaidījis.
Kad pienāca "mans" tramvajs un es tajā ierausos (protams, sēdvietu nebija, tāpēc stāvēju, atzvēlies pret caurulēm vagona beigās), paguvu nobraukt vienu pieturu, līdz, pie Nacionālā teātra, tramvajā ierāpās "spiegs". Acīmredzami sajūsmināts par atkārtoto tikšanos, viņš atsāka savu runu. Atklājās, ka iepriekšējā tramvaja konduktors negribēja ļaut viņam bez maksas aizbraukt līdz vietai, kur dzīvoja viņa "bijusī brūte", tāpēc viņš turpināja ceļu ar šo tramvaju. Pie Vašingtona laukuma viņš priecīgs paziņoja, ka ir ticies ar šo pašu Džordžu, kura vārdā ir nosaukts laukums kā pierādījumu solot nodemonstrēt fotogrāfijas, kas esot viņam mājās. Atturējos. Tad "Raitis" izlēma, ka vajadzētu vēlreiz iepazīstināt. Sarokojāmies. Tad viņš sāka spiest manu plaukstu. Spiedu pretī. "Raitis" atplauka smaidā un paziņoja, ka es esot labs puisis un šim atklājumam par godu pastāstīja, ka ir uzstājies ar Bjorku - "pirms vēl viņa bija Bjorka".
Tam sekoja paziņojums, ka man vajadzētu vairāk nodarboties ar fizkultūru, jautājums, vai man kaut kas ir noticis ar roku, jo es nēsāju oranžu jaku (pēc paskaidrojuma, ka man vienkārši patīk krāsa, viņš dziļdomīgi pamāja ar galvu un noteica: "jo vairāk krāsu, jo... jo... jo... nu, tu saprati"), paziņojums, ka esmu gudrs un labestīgs cilvēks (beidzot kāds atzīst manu fantastiski lielisko personību) un, pirms kāpšanas ārā, arī novēlējums: "Esi lepns!"
Labi, Raiti! Centīšos!
Current Music: George Harrison - Rising Sun