te

10:18 pm: Lasu Saimaku. Tramvajā, mājās, ēdot pankūkas un uz tualetes poda. Protams, tas nevar sacensties ar laiku pirms PC iegādes, kad lasīšanai tika veltītas daudzas jo daudzas stundas kā rītā, tā skolas laikā un vakarā. Tagad, atceroties tos laikus, izjūtu zināmu skaudību - neatceros, kad pēdējo reizi esmu vienkārši atlaidies gultā, paņēmis grāmatu un lasījis kaut stundu no vietas. Ak, nē, atceros gan: tas bija Hamsuna "Bads". Bet tobrīd es biju mājās bez PC un ārā lija. Vai arī nelija, bet vienkārši nebija vēlēšanās strādāt. Taču šeit, Rīgā, kad darbojas PC, tādā veidā esmu lasījis vien mācību materiālus. Bet Saimaks būtu pelnījis uzmanīgāku pieeju. Jau pēc nodriskātās grāmatiņas "Naudas koks" izlasīšanas viņš bija ierindojies starp manis cienītākajiem sci-fi rakstniekiem, taču, kad bibliotēkā paņēmu viņa "Ir zaļa zāle" biju satriekts: tas šķita labākais sci-fi, ko jebkad esmu lasījis. Nedaudz sirreāls, nedaudz filozofisks, nedaudz cinisks, bet viennozīmīgi brīnišķīgi uzrakstīts - kopš tā laika vien Bredberija stāsti un Kolina Vilsona "Apziņas parazīti" ir spējuši pārspēt Saimaku atstātajā iespaidā.

Tāpēc, kad grāmatu veikalā pamanīju viņa stāstu krājumu, īpaši nevilcinājos un izliku 4 latus - zināju, ka tas būs tā vērts. Un patiesi - ja Bredberijs ir mans sci-fi rakstnieka ideāls, kuram es gribētu līdzināties, tad Saimaka stils ir tuvāks manis izmantotajam kā jebkura cita, ko esmu lasījis. Pie tam šī līdzināšanās Klasiķim no manas puses nebija apzināta, bet laikam viņa stāstu efekts bija lielāks, kā biju domājis.

Bet, ja tā turpināsies, vairs neuzdrīkstēšos domāt par sevi kā par "jauno rakstnieku". Jā, šodien esmu rakstījis gana daudz - bet ko? Civilization IV recenziju, kas man pašam liekās reti draņķīga (atšķirībā no spēles) un kuru droši vien pamatīgi pārstrādāšu - un šo te. Labi, mēģināšu rīt demogrāfijas lekcijās to labot.