: The White Stripes
Tipa, ceturtdien biju uz The White Stripes koncertu (neapgaismotajiem: Detroitas (ASV) minimālistisks roka duets) un šeku ir pāris komenti par to.
Pirmkārt, ierašanās divas stundas pirms koncerta sākuma ļāva ieņemt vietas pašā pirmajā rindā - ar papildus iespēju atbalstīties uz aukstajām metāla apmalēm, kas nožogoja "Viņus" no "Mums". Tas bija tā vērts.
Otrkārt, skaļums bija iespaidīgs. Tik iespaidīgs, ka vēl tagad kreisajā ausī (kas bija tuvāk skaļruņiem) ir neliela dūkoņa, bet nākamajā dienā pēc koncerta biju pa pusei kurls. Tieši šī skaļuma dēļ arī radās problēmas ar Džeka Vaita dziedājuma (kliegšanas?) uztveršanu - vai nu aparatūra nebija pietiekami labi noregulēta augstajiem toņiem, vai kas cits, bet tekstu varēja saprast tikai tajā gadījumā, ja tu to zināji iepriekš. Par laimi, ar to problēmas nebija.
Treškārt, paši TWS... Viņi ir profesionāļi, tas bija redzams ar neapbruņotu aci, bet brīžiem likās, ka viņi ir iestiguši rutīnā un koncertā spēlē tāpat kā kāds cits paraksta līgumus - bez īpašas iedvesmas un ar gandrīz automātiskām kustībām (arī ģitāras stīgas saplīšana likās visai aizdomīga). Par laimi, pēc tam, kad viņi abi nozuda backstag'ā (pārsteidzoši ātri - nebija pagājusi pat pusotra stunda), auditorija turpināja aurot, pieprasot atgriešanos. Šādi skandinot kādas 5-10 minūtes, izdevās piedabūt abu varoņus atgriezties uz skatuves... un TAS patiešām bija tā vērts. Vispirms nospēlēja "Red Rain" un šoreiz patiešām šķita, ka viņi abi to dara ar baudu. Tad (protams...) skatītāji uzstājīgi pieprasīja "Seven Nation Army" (jāatzīstas, ka pat es to izkliedzu - bez himniskā "tummmm... tum-tum-tum-tum-tumm... tummmm..." TWS nav iedomājami), kas, kā likās, jau viņiem bija krietni pieriebies, tomēr, pēc pāris minūšu stāvēšanas satracināta pūļa priekšā ar ģitāru rokās un šķietamas neizlēmības, atskanēja pirmās skaņas (kas gan tika spēlētas krietni savādāk kā ierakstā) un uz vēl trijām minūtēm nāca apjausma, ka roks nav miris. Pēc tam jau bija vairākkārtēja klanīšanās un roku spiešana skatītājiem (Džeks Vaits uzsita arī par manu roku.w00t.), un "Sapņu fabriku" varēja pamest patiešām pacilātā noskaņojumā.
Citas ziņas: gadsimta raksta pirmā daļa ir iesūtīta. w00t^2.
Tipa, ceturtdien biju uz The White Stripes koncertu (neapgaismotajiem: Detroitas (ASV) minimālistisks roka duets) un šeku ir pāris komenti par to.
Pirmkārt, ierašanās divas stundas pirms koncerta sākuma ļāva ieņemt vietas pašā pirmajā rindā - ar papildus iespēju atbalstīties uz aukstajām metāla apmalēm, kas nožogoja "Viņus" no "Mums". Tas bija tā vērts.
Otrkārt, skaļums bija iespaidīgs. Tik iespaidīgs, ka vēl tagad kreisajā ausī (kas bija tuvāk skaļruņiem) ir neliela dūkoņa, bet nākamajā dienā pēc koncerta biju pa pusei kurls. Tieši šī skaļuma dēļ arī radās problēmas ar Džeka Vaita dziedājuma (kliegšanas?) uztveršanu - vai nu aparatūra nebija pietiekami labi noregulēta augstajiem toņiem, vai kas cits, bet tekstu varēja saprast tikai tajā gadījumā, ja tu to zināji iepriekš. Par laimi, ar to problēmas nebija.
Treškārt, paši TWS... Viņi ir profesionāļi, tas bija redzams ar neapbruņotu aci, bet brīžiem likās, ka viņi ir iestiguši rutīnā un koncertā spēlē tāpat kā kāds cits paraksta līgumus - bez īpašas iedvesmas un ar gandrīz automātiskām kustībām (arī ģitāras stīgas saplīšana likās visai aizdomīga). Par laimi, pēc tam, kad viņi abi nozuda backstag'ā (pārsteidzoši ātri - nebija pagājusi pat pusotra stunda), auditorija turpināja aurot, pieprasot atgriešanos. Šādi skandinot kādas 5-10 minūtes, izdevās piedabūt abu varoņus atgriezties uz skatuves... un TAS patiešām bija tā vērts. Vispirms nospēlēja "Red Rain" un šoreiz patiešām šķita, ka viņi abi to dara ar baudu. Tad (protams...) skatītāji uzstājīgi pieprasīja "Seven Nation Army" (jāatzīstas, ka pat es to izkliedzu - bez himniskā "tummmm... tum-tum-tum-tum-tumm... tummmm..." TWS nav iedomājami), kas, kā likās, jau viņiem bija krietni pieriebies, tomēr, pēc pāris minūšu stāvēšanas satracināta pūļa priekšā ar ģitāru rokās un šķietamas neizlēmības, atskanēja pirmās skaņas (kas gan tika spēlētas krietni savādāk kā ierakstā) un uz vēl trijām minūtēm nāca apjausma, ka roks nav miris. Pēc tam jau bija vairākkārtēja klanīšanās un roku spiešana skatītājiem (Džeks Vaits uzsita arī par manu roku.w00t.), un "Sapņu fabriku" varēja pamest patiešām pacilātā noskaņojumā.
Citas ziņas: gadsimta raksta pirmā daļa ir iesūtīta. w00t^2.