te

peacemaker @ 12:16 pm: Pirms dažām nedēļām pēkšņi uzpeldējusī vēlme pēc jaunas psihedēliskas pieredzes mani pārsteidza nesagatavotu. Pirms tam vairāk kā pusgadu nebiju lietojis neko spēcīgāku par zāli – da i to ne biežāk kā reizi nedēļā un ar pāris mēnesi+ ilgiem pārtraukumiem. Vairs neatceros, kā tas sākās — pēkšņas atklāsmes vai ilgstošas pašanalīzes rezultātā, taču rezultātā tam nav lielas nozīmes. Protams, tas ne mazākajā mērā nelīdzinājās lomkām — vienkārši biežāk kā līdz tam atcerējos pērnvasar piedzīvoto un izlēmu, ka to būtu noderīgi atkārtot. Tomēr atziņa mani ieinteresēja par psihedēlisko vielu lietošanas iemesliem un cēloņiem.

Protams, jāatceras, ka neesmu pārlieku zinošs ne smadzeņu bioķīmijā, ne narkoloģijā. Spriedumi un atziņas gan balstās uz desmitiem izlasīto zinātnisko rakstu, attiecīgu grāmatu lappušu simtiem un tikpat trip-reportiem, taču tas viss tikai ļāvis saprast, cik neizpētītas ir psihedēliskās vielas, to lietošanas cēloņi un ietekme. Un es neesmu sasniedzis ne desmito tiesu no citu izpratnes līmeņa, tāpēc apzinos, ka daudz ko droši vien esmu pārpratis vai līdz galam nesapratis. Un tomēr.

Primārais iemesls visdrīzāk slēpjas ģenētikā jeb, precīzāk, par smadzeņu neirovadītāju (jo sevišķi serotonīna) un to receptoru veidošanu atbildīgajos gēnos. Teju vienīgā novērojamā psihedēlisko vielu aktivitāte smadzenēs ir saistīta tieši ar piesaistīšanos serotonīna receptoriem un pašas molekulas bloķēšana. Turklāt atsevišķu receptoru paveidu aktivitātei ir pierādīta loma peļu tieksmē pēc narkotikām, un tas ievērojami ietekmē gan personību, gan garastāvokli. Taču serotonīnam ir padsmit dažādi receptori ar atšķirīgām, līdz galam neizprastām funkcijām, tāpēc par to vairāk muldēt būtu bezjēdzīgi – vēl jo vairāk tāpēc, ka man trūkst attiecīgas izglītības/zināšanu. Tas arī ir iemesls, kāpēc šī faktora ietekmi nespēju noteikt.

Nākamais, manuprāt, ir ieslīgšana rutīnā. Tas jo sevišķi attiecas uz atkārtotiem psihedēliskajiem eksperimentiem. Lai cik patīkama un noderīga tā nebūtu, pēc ilgstošas iegrimšanas ikdienā apstājoties un palūkojoties uz pēdējiem mēnešiem, lielākoties pārņem vēlme pēc pārmaiņām. Atmiņas par iepriekšējiem tripiem to vēl pastiprina — ja zini, ka ir iespējams salīdzinoši īsā laikā un šķietami bez piepūles satricināt visu dzīves pamatu, grūti atturēties no padošanās kārdinājumam. Neesmu gan pārliecināts, vai manā gadījumā tas ir galvenais iemesls — šī paša pusgada laikā ir bijuši gana daudz emocionālu satricinājumu, lai īpaši nealktu pēc vēl viena. Turklāt visu šo laiku esmu vairāk kā jebkad nodevies vienīgajam, kas man patiešām šķiet svarīgs.

Jau pieminētā iepriekšējo piedzīvojumu atcerēšanās ir visai dīvaina parādība. Pārdzīvotais lielākoties ir tik spēcīgs, ka jau pāris minūtes pēc pīka tas šķiet neticams, bet pāris dienas vēlāk viss jau ir lielākoties piemirsts, atstājot vien vairāk vai mazāk patīkamas nogulsnes, saraustītas atmiņas ainas un šķietami nesakarīgu atziņu čupu. Vienlaikus aizmirstas arī notikušā intensitāte, kas ļauj zaudēt ar to saistītās bailes. Ikviena tripa laikā esmu neparedzēti skaidri atcerējies pirmo apziņas ceļojumu, kas beidzās ar gulēšanu embrija pozā šausmās te ieplestām, te cieši aizspiestām acīm un pārliecību par sevis – un pasaules – nenovēršamo bojāeju. Tas allaž atkal uzjundījis bailes un nevēlēšanos atkārtot pieredzi, taču laika gaitā tas aizmirstas. Tāpat kā turpmāk piedzīvotā visaptverošā nirvāna. Tiesa, pēc pozitīva tripa (un tādu ir vairākums) nenoliedzami gribas salīdzinoši drīz atkārtot piedzīvoto — tas tomēr var būt neiedomājami skaists un grandiozs.

Arī tieksme pēc pašizziņas var būt nozīmīgs stimuls, taču nav skaidrs, cik lielā mērā tā ir tikai aizbildināšanās, lai nosegtu primitīvāko un atzīšanai nepatīkamāko vēlmi patverties no ārpasaules savā apziņā un fantāzijās. Nenoliedzami ir patīkami gremdēties nedaudz mazohistiskajā pārliecībā par savu unikalitāti un apkārtējo nesapratni. Taču tikpat nenoliedzami man šķiet arī tas, ka psihedēliskās vielas ļauj labāk izprast sevi, kaut ne obligāti ar tripa laikā gūtajām «atziņām». Tās var būt sasodīti spēcīgs grūdiens pareizajā (un arī nepareizajā) virzienā.

Un šis ir vēl viens aspekts. Vēlme pēc grūdiena pareizajā virzienā. Saistīta ar lielu daļu iepriekš rakstītā, taču pietiekami atšķirīga, lai izpelnītos individuālu uzmanību pāris teikumu garumā. Atskatoties uz laiku pēc pirmā tripa, joprojām uzskatu, ka pārmaiņas kopumā bijušas labvēlīgas, kaut atsevišķas epizodes nebūt nebija tādas. Tagad jūtu gatavību nākamajam grūdienam un pārliecību par savu mentālo gatavību tam. Un vēlmi iegūt papildus pārliecību par izvēlētā ceļa pareizību.

Protams, tas viss laikam izskatās pēc neatbilstošas uzmanības piešķiršanas narkotikām un pustrakas apsēstības, taču matemātiskā audzināšana nav pagājusi bez sekām. Iespējams, patiesībā vēlme lietot sēnes/LSD/whatever nav nekas vairāk par: “Tas bija tīri kruta, derētu atkārtot.” Bet tieši šī neziņa man šķiet viens no galvenajiem psihedēlisko vielu pievilcības iemesliem.