Sākumā gan šķita, ka tramvajā iesēdies kārtējais pļēgurs. Ar acu kaktiņu pamanīju noskretušu veci, kurš vēl īsti neapsēdies jau sāka runāt ar sevi. Vārdi gan šķita adresēti kādam citam, taču viņš skatījās uz tukšajiem sēdekļiem sev pretī. Vismaz līdz brīdim, kad pats uzlūkoju nejaušo ceļabiedru. Pirms tam viņš bija pateicis dažus vārdus latviski un, kā taisnodamies, paskaidroja, ka gatavojas valodas eksāmenam. Darbs prasot trešo līmeni, bet viņš solīja komisijai tēlot idiotu (kā nopratu, ar to tika domāta plānprātība). Piekritu, ka tas ir labs variants. "Vot imenno - horošij variant," viņš atsaucās. Tad iegrima neilgās pārdomās.
Kā izrādījās, reiz šāda pieeja jau bija izmēģināta. Pirms daudziem gadiem ar meiteni braucis no Čeļabinskas uz Maskavu, bet viņam vilcienā kāds nospēra plackarti. Protams, kontrole nekavējās. "Navernoje poņimaješ, kak stidno ja sebja čuvstvoval. Prjamo pered ņeju nado bilo čto-to pridumatj. Ņikogda ņezabudu etot pozor."
Ar to būtu pieticis, taču stāsti nebeidzās. Vīrietis sacīja, ka centrā ticies ar bijušo sievu. "Ostivajem mi..." viņš novilka. Pāris reizes to domīgi atkārtoja, ļaujot noprast, ka ar to domātas ne tik daudz jūtas kā nāves tuvums. Sievasmātei bijuši kādi iebildumi pret viņu, bet "ja ž bil čužoj, a ona - rodnaja matj". "Vibor jasen," sacīja. "Tak i bilo," viņš atzina. Esot lūgusi viņu paciesties dažus gadus, bet bezcerība viņa acīs jau pirms atbildes ļāva noprast, kāpēc tā nav izeja. "Tak mi skoreje umrjom. Četiri goda ņe proživu ņe ja, ņe ona," sacīja vīrietis - vairāk skumstot par to, ka neizdosies būt kopā ar iecerēto kā savu nāvi.
"Ti hudožņik," viņš pēkšņi mainīja sarunas tēmu. "Iļi žuļik? Ņet, hudožņik." Domīgi pasmaidīju. "Nadejusj. Starajusj," atsaucos. "Ņe nado staratsja. Nado bitj," teica viņš. "Pravda," piekritu, tramvajam piestājot galapunktā.
Negribīgi izkāpām ārā. Katram bija jāiet uz savu pusi, tomēr saruna abiem bija pietiekami interesanta, lai tā vietā vēl pastāvētu pieturā un turpinātu iesākto. Viņš sacīja, ka nesen pazaudējis mobilo. No labas dzīves nogurušais draugs viņam esot piedāvājis savu, bet mans sarunas biedrs atbildējis, ka viņam svešs nav vajadzīgs. Domas pievērsās minētajam draugam. Esot veiksmīgs uzņēmējs, kurš turklāt savulaik trenējies karatē un sambo. "On starše meņja. Hodit sebe v očkah, no babi jevo, vigļadit, ļubjat. Tak im duh ņe nužen. Im duh ņe nužen." Pamanījis izteiksmi manā sejā, viņš pasmaidīja: "Poverj mņe, tak i jestj. Dļa ņih mi i vprjam iz Marsa."
Ar to saruna arī beidzās. Devos mājās gar naktī iegrimušajām rūpnīcām, dzelzceļa sliedēm un žogiem.
Current Music: (Smog) - To Be Of Use