te

peacemaker @ 11:03 am: Kratoms ir Dienvidaustrumāzijā augošs koks, kura lapas vietējie iedzīvotāji izmanto gan medicīnā (galvenokārt sāpju remdēšanai), gan apreibināšanās nolūkā, jo starp daudzajām aktīvajām vielām tajā primārās ir pāris lietas ar neizrunājamu nosaukumu, kuras piesaistās smadzeņu mu-opioīdu receptoriem - t.i., darbojas līdzīgi morfīnam/kodeīnam. Tomēr plašais vielu maisījums arī nodrošina, ka iedarbība uz apziņu ir krietni niansētāka un smadzeņu ķīmiskais balanss tiek sačakarēts krietni mazāk - fiziska atkarība var sākties, lietojot biežāk par 2x nedēļā. Bet es neesmu ne farmakologs, ne bioķīmiķis, tāpēc iesaku nepaļauties uz augstāk minēto kā evaņģēliju. Vairāk pastāstīs Vikipēdija un Erowid.

Kratomu izlēmu izmēģināt galvenokārt atšķirīgā iedarbības veida dēļ salīdzinājumā ar iepriekš lietoto stuffu. Jānoskaidro smadzeņu bioķīmiskā karte, tak skazatj. Tā kā jebkādu opiātu vai tiem līdzīga stuffa lietošana ir saistīta ar ievērojamu risku vismaz uz dažām dienām sabeigt iekšējo balansu, sākotnējais plāns bija sākumā ieņemt pāris gramus sveķu un pakāpeniski palielināt devu līdz jutīšu, ka sasniegts vēlamais slieksnis. Atkarībā no pasugas, lapām tas ir 4-8g, bet sveķiem: 5-10g. Biju iegādājies 10g sveķu, kam būtu jābūt vairāk nekā pietiekami uz maniem nepilnajiem 60kg dzīvsvara un paaugstināto jutību pret visiem līdz šim lietotajiem apreibinošiem līdzekļiem. Turklāt vairāk kā nedēļu nebiju lietojis neko stiprāku par zaļo tēju.

Sākumā sadalīju piegādāto kluci uz pusēm. Katliņā vārījās ~100ml ūdens. Tajā iemetu vienu pusi sveķu un visas drupačas. Ūdens acumirklī nokrāsojās tumši brūns un sāka smirdēt kā slimnīcas gaitenis epidēmijas uzplūdos. Maisīju, līdz viss izšķīda, tad pielēju necaurspīdīgo šļuru jau sagatavotajai tējai. Uzliku Simpsonus un sāku dzert.

Tēja garšoja neiedomājami pretīgi. Ne tā kā maģiskās sēnes, kuras būtībā ir bezgaršīgas, taču izsauc vēlmi apvemt visu dzīvokli, lai atbrīvotu iekšas, taču ne mazāk nepanesami. Jau mazs malks piepilda visu muti ar rūgtu, sveķainu garšu, kas plānā kārtā pārklāj rīkles dobumu un liek skurināties jau no domas vien par pārējās krūzes daļas iztukšošanu. Piešāvu vēl pāris karotītes cukura (kopā 5), kas vismaz nobeidza rūgtumu, taču neatbrīvoja mēli no sajūtas, ka uz tās tiek lieti aziātu suņu izkārnījumi. Tomēr 20-25 minūšu laikā krūzi iztukšoju.

Tagad atlika gaidīt. Teorētiski efektiem bija jāsākas pēc 15 minūtēm un jāilgst 4-6h. Sākumā gan jutu tikai nelielas galvassāpes un vēdera uzpūšanos, kas īsti nebija vēlamais rezultāts. Drīz vien tam pievienojās silti patīkama sajūta, kurai īsti nevarēju saprast cēloni. Galvu sildīja tajā uzkāpušās asinis. Sēdēju pie datora, pētīju forumus un nesteidzīgi gudroju, ko darīt tālāk, ik pa brīdim pāris (ne)interesentiem paziņodams par garīgajām un fiziskajām izmaiņām. Brīžiem uznāca vēlme padejot, ko tūlīt arī īstenoju, priecādamies par skaisto, kustīgo ēnu, ko radīja cauri žalūzijām krītošie rietošās saules stari. Mūzika bija kļuvusi nedaudz dobjāka un patīkamāka, taču arī bez kāda manāma izskaidrojuma (atšķirībā no psihotropajām vielām).

Pēkšņi pamanīju, ka pagājušas jau 40 minūtes kopš tējas izdzeršanas un šķietami nonstopā laistie ziņojumi patiesībā tika rakstīti ik pēc 2-5 minūtēm. Tomēr ar viegli patīkamu sajūtu sēdēt internetā varēju arī bez riebīgas tējas iztukšošanas, tāpēc nolēmu pievarēt arī atlikušos piecus gramus. Šoreiz gan iztiku bez tējas, vienkārši izšķīdinot sveķus pietiekami lielā daudzumā pamatīgi sacukurota ūdens. Garšoja ciešamāk, kaut varbūt man vienkārši tas jau bija vienaldzīgs.

Vēl kādu laiciņu patērēju laiku tāpat kā iepriekš, tad atcerējos par basketbolu, pārvarēju uznākušo pofigistiskā miera sajūtu un ieslēdzu televizoru. Tajā notiekošais gan šķita ļoti tāls, neinteresants un bezjēdzīgs. Turklāt izskatījās, ka spēlētāji darbojas palēnināti, kaut laiks joprojām ritēja sasodīti ātri - spēle beidzās, kad pēc iekšējām aplēsēm varēja būt pagājušas minūtes desmit. Visā šajā laikā prātā pavīdēja labi ja pāris domas - turklāt pārsvarā nepierasti negatīvas: "Tā tēja gan bija riebīga", "Spēlētāji izskatās garlaikoti" u.t.t. Tomēr pašsajūta par spīti garlaikotībai un vienaldzībai pret ārpasauli bija visai patīkama, brīžiem uznākot siltiem labsajūtas viļņiem.

Izlēmu uzpīpēt, lai kliedētu garlaicību un izteikto nevēlēšanos jebko darīt. Biju lasījis, ka zālei un kratomam (kā gandrīz jebkurai vielai) ir laba sinerģija.

Mana pieredze gan bija visai atšķirīga. Ap 22 izpīpēju vaporizētājā no iepriekšējās nedēļas palikušo zāli, ar ko parastos apstākļos būtu pieticis pilnīgai izšķīšanai mākoņos (par toleranci nevarēja būt runas, ņemot vērā, ka arī pirms tam biežāk par reizi-divām nedēļām netiku pīpējis). Tagad īsti pat nejutu nekādu efektu, ja neskaita vieglās labsajūtas pastiprināšanos un laika vēl izteiktāku saraušanos. Noskatījos pāris kaut kāda amīšu realitātes šova sērijas, kaut parasti ilgāk par 10-15 minūtēm pie viena raidījuma nosēdēt nespēju. Beidzot devos gulēt, vēl uzlicis fonā stundu skanām Cowboy Junkies. Izrādījās, ka tradicionālo zāles vizuāli un simboliski krāšņo pasauli kratoms ir padarījis krietni piezemētāku, reālistiskāku un izturētāku. Ja vēlējos, varēju precīzi iztēloties jebkādu gan iepriekš piedzīvotu, gan nepiedzīvotu ainu, sajuzdams gan visa tekstūru, gan smaržu un visu, kas pie tā piederas. Turklāt ainas palika cik ilgi vien to gribēju, nepārtraukti neizšķīzdamas viena otrā kā citkārt. Arī silti patīkamā sajūta bija saglabājusies - faktiski šādai kombinācija tīri sajūtu ziņā tuvākais ir sēdēšana/gulēšana zem segas ar tuvu cilvēku, runājot par dzīvi, nāvi un tamlīdzīgām muļķībām.

Tā kā galva bija kļuvusi sasodīti smaga, varēju tikai gulēt kā baļķis, lēnām pāriedams no vienas iztēles ainas uz nākamo līdz mūzika beidzās un klusums mani iemidzināja. Mierīgā, baļķveidīgā gulēšana turpinājās visu nakti. Nekādu sapņu, bet arī nekādu paģiru.

Vienvārdsakot, kratoms ir tīri patīkams laika īsināšanas veids, taču bez tām niansēm un satura bagātības, kas piesaista pie zāles - nemaz nerunājot par sēnēm vai LSD. Toties bez jebkādām grūtībām iespējams loģiski domāt, kaut lielākoties nav tādas vēlmes.