Pēdējā laikā, domājot par savu vietu literatūrā, aizvien skaidrāk saprotu, ka esmu izvēlējies pareizo ceļu, aizejot no "instinktīvas rakstīšanas" uz krietni matemātiskāku pieeju. Pirmkārt, tā man ir krietni piemērotāka un, otrkārt, cerot uz "iedvesmu", "instinktu" un citiem brīnumiem, necik daudz neprogresēšu. Taču svarīgi ir neiebraukt otrā grāvī, aizmirstot par literatūras potenciālo daili. Skaistu tekstu rakstīšanai ir vairākas ļoti patīkamas iezīmes, kas ļauj atpūsties no brīžiem nogurdinošās matemātiskās pieejas. Tāpēc joprojām reizi pa reizei izveidoju kādu miniatūru, kas gan lasot, gan rakstot man allaž ir asociējušās ar rokmūziku. Par otro daļu - rakstīšanas niansēm tad arī vēlējos izvērsties. Galvenokārt tāpēc, lai pats saprastu, kur no tā visa esmu attālinājies. Ieraksta turpinājumā būs lasāmas pirms dažiem mēnešiem "Kultūras forumā" publicētās miniatūras (vai to fragmenti) ar sīku tapšanas izklāstu un manu domāšanas gaitu tās laikā. Ne tāpēc, ka tās man šķistu ļoti meistarīgas - gluži otrādi, tās lielākoties tapušas pirms diviem gadiem un pavadvēstulē tās, ja nemaldos, nodēvēju par "atraugām". Un tādas tās arī ir. Tīšām tās atstāju sava anālā perfekcionisma neskartas, jo galvenais bija atbrīvoties no kādas urdošas idejas. Un miniatūras ir labākais veids, kā to darīt.
XXI gadsimta Mazais Princis
Mēs beidzot bijām nokļuvuši līdz oāzei un nu sēdējām palmu paēnā, dzerdami kaut ko siltu un nedaudz lipīgu.
„Zini, ko?” Mazais Princis pēkšņi iejautājās. Sajutu viņa pirkstus aptveram mana apmetņa piedurkni un velkam to uz savu pusi.
„Nu, ko?” es atjautāju, joprojām skatīdamies uz rietošās Saules pusi, kur gaiss šķita viļņojamies kā karavelas bura vētrā. Protams, karavelas pa tuksnešiem nepeld. Šeit ir tikai kamieļi. Un mēs abi.
„Ja man tomēr reiz vajadzēs pieaugt, es gribētu kļūt par Supermenu!"
Mazais Princis smējās. Es to nedzirdēju, tomēr nešaubījos, ka tā arī ir. Pagriezos pret viņu un ieskatījos zaļajās, smieklos piemiegtajās acīs.
„Tu gribi cīnīties ar noziedzniekiem?” es noprasīju, sajutis sirds dziļumos mostamies lepnumu, ka mūsu sarunās viņš ir kļuvis cēlāks un labsirdīgāks kā jebkad agrāk.
„Nē, man vienkārši drausmīgi patīk tas triko kostīms.” Un dienā sakarsušais tuksneša gaiss sāka nevaldāmi trīcēt viņa smieklos.
-------------
Priekšvēsture: Šis tapa pēc derībām, kuras noslēdzu pats ar sevi. 2005.gada Ziemassvētku brīvdienās biju laukos un centos saprast, kāpēc man tomēr īsti nepatīk rakstīt "Dadzim". Domāt jokus ir tīri interesanti, rakstīt ir ļoti interesanti. Kur problēma? Izlēmu, ka tā slēpjas uzspiestajā feļetonu formātā un pasausajā valodā, jo tobrīd biju diezgan dziļi iegrimis literārā stila virpuļos. Tātad jāizmēģina šāda veida tekstos ievietot humoru. Kādu laiku nevarēju atcerēties nevienu analogu, bet tad sapratu, ka "Mazajā princī" bija sasodīti patīkams, mīlīgs humors. Kā proof-of-concept izlēmu izmēģināt roku miniatūrā, kurā būtu Mazais princis mūsdienu settingā.
Tapšana: Es esmu literārs folkmūziķis. Man patīk reiz izmantotu settingu, noskaņu, frāzes, metaforas u.t.t. pielietot atkārtoti, līdz izdosies atrast tam ideāli piemērotu vietu. Pirms kāda pusgada biju uzrakstījis atmosfērisku bezsižeta ministāstu "Tuksnesis" or smth. Man sasodīti patika tajā uztaustītā atmosfēra, tāpēc izlēmu atkārtot. Tā tapa pirmais teikums - kā jau parasti miniatūrās, tas ir viss, kas atvēlēts situācijas aprakstam. Bija skaidrs, ka sarunai jānotiek oāzē, jo tuksnesī jokot šķita neiespējami. Turpinājumu nevarēju izdomāt, tāpēc kā pleisholderi izlēmu izmantot savulaik ar māsīcas vīru risinātajās sarunās ierasto gegu: "Znaješ, što?" "Nu, što?" "A, ņet, ņičevo." Tas tika papildināts ar atmosfēras pastiprināšanai paredzētiem izskaistinājumiem.
Tad atkal apstājos. Vajadzēja joku. Un, kā jau parasti, kad vajadzīgs joks, jāķeras pie pārspīlējumiem. Un, tā kā runa ir par Mazo princi - bērnības atmiņām, kad ar draugu nonācām pie secinājuma, ka nav nekā labāka kā būt Supermenam. Turpinājums uzrakstījās tikpat kā pats - vienkāršs "Kāpēc?" atbildei nederēja, tāpēc to pagarināju un precizēju. Un dzima punchline. Iestarpinājumu "Es to nedzirdēju..." pierakstīju nākamajā dienā, kas arī aizņēma visvairāk laika, jo daudzu īsu vārdu sakārtošana teikumā ir sasodīti grūta.
---------------------------
Neizteiktie vārdi
Es vēlos, kaut spētu uztvert daļu bēdu un izciest tās tavā vietā. Bet es to nespēju un tāpēc palieku savā vietā, izlikdamies tevi neredzam, jo tad man nāktos kaut ko sacīt, taču vārdus es esmu tik bieži kaisījis vējā, ka tagad labāk klusēju. Man bail, ka līdzjūtība varētu izlītu no sirds un nogāzties uz aukstās grīdas: līdzās izstāstītajiem sapņiem, izskanējušajiem smiekliem un izkliegtajiem lāstiem.
-------------------------Priekšvēsture: Jap, meitene, kurā biju ieskatījies (protams, velti, taču uz pāris mēnešiem sagājos ar viņas draudzeni, so there's that). Now, viņa bija skaista. Sasodīti skaista. Joprojām neesmu redzējis nevienu, kas šajā ziņā varētu ar viņu sacensties. Tā gan drīzāk bija mākslinieciska sajūsma, ne iekāre, bet tomēr. Un pirmais teikums jau raksturo situāciju. Vienu dienu viņa ienāca universitātē, saskumusi, tērpusies sērās un klusi sēdēja tālajā stūrī. Gabalu uzrakstīju pirmās lekcijas laikā un pēc tam tikpat kā nelabojot.
Tapšana: Sākumā vienkārši uzrakstīju "Man žēl, ka tev pagājušonedēļ nomira vectēvs" un kādu laiciņu raudzījos uz frāzi, izjūtot pārsteidzošu empātiju. Tad sapratu, ka "man žēl, ka..." var veidot ļoti labu ritmu. Un pierakstīju vēl dažus teikumus ar identisku sākumu un pleisholderiem turpinājuma vietā (tie tā arī palika). Tad pievienoju pāris neizturami banālus salīdzinājumus un sāku domāt par nobeigumu. Tad iedomājos par jau minētās empātijas nesaderību ar savu universitātē veidoto tēlu. Nobeiguma pamatdoma arī bija rokā. Atlika tikai uzrakstīt. Sākumā izmēģināju "Diemžēl es nespēju bēdas izjust tavā vietā un tāpēc..." bet tas sūkāja, tāpēc sadalīju divos teikumos. Un pierakstīju vēl divus teikumus. Tad emociju uzplūdā starpbrīdī aizgāju mājās, piedrāžot turpmāko dienas daļu. Toties izdomājot virsrakstu.
--------------------------
Aizlaiku blūzs
Tu satiki viņu vienā no tajām šķērsielām, kurās uz māju sienām ir nezināmu mākslinieku uzraksti „Hiphops rullē!” un „Iemīlies!” Bija nakts, un tev nācās kāpt pāri zābakos un ādas jakās tērptiem sengrieķu dieviem un dievietēm, kas uz apsnigušā bruģa nodarbojās ar svētu, dzīvniecisku mīlestību. Tu smējies, jo nāci no drauga dzīvokļa, kurā cauri zāles dūmiem visu nakti bija skanēuši The Doors un Jefferson Airplane.
Un tad pretī nāca viņa.
Nez kāpēc tu nodomāji, ka viņa atgādina uz pakaļkājām nostājušos zirgu. Ne tāpēc, ka viņa būtu neglīta, nē, seja, krūtis, augums – viss bija labākajā kārtībā. Un tomēr tev viņa atgādināja uz pakaļkājām nostājušos zirgu.
„Sveika, es tevi mīlu!” tu iesaucies, kad viņa bija nokļuvusi pāris soļu attālumā. Tad, atcerējies drauga siltajā dzīvoklī skanošās dziesmas, papildināji iesākto teikumu.
„Sveika, es tevi mīlu, kā tevi sauc?” tu kliedzi garām slīdošajai skaistulei, kas nez kāpēc atgādināja uz pakaļkājām nostājušos zirgu. Un smējies.
Viņa centās noslēpt sejā uzplaukušo smaidu un sāka skatīties naksnīgajās debesīs, kurās nebija nevienas zvaigznes. Un tad jau jūs bijāt pagājuši garām viens otram.
Kad beidzot atnāci mājās, un, iekritis neklātajā gultā, nodomāji, cik viņa tomēr bija skaista, kaut arī nez kāpēc atgādināja uz pakaļkājām nostājušo zirgu, tu zināji, ka bieži redzēsi viņu savos sapņos, bet nekad vairs dzīvē. Tad tu sāki nevīrišķīgi un nemorisoniski raudāt.
Es atnācu un aizvēru durvis.
-------------------------------Priekšvēsture: Fun fact: šo rakstot, es vēl nebiju pīpējis zāli. Un patiesībā arī Jefferson Airplane tikpat kā nebiju klausījies. Toties biju stāvējis tramvaja pieturās, laiku īsinot ar labskanīgu frāžu sacerēšanu. Todien tiku pie veselām divām: "ādas jakās tērpti..." un "viņa atgādināja uz pakaļkājām nostājušos zirgu". Nopriecājos, ka tie izklausās pēc Morisona zudušajiem pierakstiem or smth. Atlika tikai tos apvienot (kas, btw, tolaik bija ierasta metode, kā veidot stāstus - apvienojot nekur neiederīgus fragmentus... un joprojām tā daru, izklaides nolūkā sacerot dziesmu tekstus). Un tramvaja brauciena laikā bija skaidrs, ka jāattīsta "Hello, I Love You" motīvs, kas automātiski asociējās ar otro frāzi.
Tapšana: Šajā gabalā, šķiet, otro reizi parādījās viena no manām iecienītākajām ritma veidošanas metodēm - vienas, labskanīgas frāzes vairākkārtēja atkārtošana īsā laikā. Pirmā bija miniatūrā "Ziedi", kuru joprojām uzskatu par vienu no ~5 jēdzīgajām miniatūrām (un, nē šī starp tām neietilpst. Pirmās divas gan.), jo tur man izdevās patiešām stilīgi izmantot vārda "ziedi" dubulto nozīmi. Šeit "viņa atgādināja uz pakaļkājām nostājušos zirgu" atkārtošanai gan bija tīri estētiska nozīme. Melomānija atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz maniem rakstīšanas paradumiem, liekot stāstu iekšējo ritmu uzskatīt par vienu no svarīgākajiem labskanīguma aspektiem. Un frāžu atkārtošana ļauj to izmantot perfekti.
Bet sākumā atkal vajadzēja izveidot settingu. Iegājis The Doors noskaņā, nolēmu līdz galam izmantot "urbānā dzejnieka" pieeju un +/- simboliski aprakstīt pilsētas ielās ierastās ainas. (Vēl divi fun fact: Dilanu tolaik tikpat kā neklausījos, bet šāda pieeja man joprojām ļoooti patīk, kaut izmantot to tikpat kā neizdodas - ja neskaita vienu literāri psihedēlisko frīkautu, ko uzrakstīju drīz pēc pirmā sēņu tripa). Narkotiskā aprakstā iekļautais "Hiphops rullē!" ir mana humora izjūta. Fuck off.
(Pirmās rindkopas pēdējo teikumu pierakstīju jau pēc pabeigšanas, saprotot, ka tur kaut kā pietrūkst un to, ka miniatūrā nepieciešama vēl kāda tieša atsauce uz The Doors, lai būtu iespējams uztvert sižetisko atsauci. Līdzīga situācija bija ar 3.rindkopas pēdējiem diviem teikumiem, kas tapa vēlāk, jo teksts šķita patukšs un prasījās paskaidrojums, kāpēc viņa atgādināja zirgu.)
Sākumā punktu pieliku pirms divu pēdējo rindkopu uzrakstīšanas. Taču tad izlēmu, ka beidzot vajag kaut kur pielietot iepriekš izdomāto frāzi "Es atnācu un aizvēru durvis." un pierakstīju vēl vienu rindkopu, kurai beigās pievienoju minēto teikumu. To nevajadzēja darīt. Pirmkārt, priekšpēdējā rindkopa vienkārši sūkā. Otrkārt, tā absolūti neatbilst noskaņai. Un jebkura teksta beigās pievienots "lol owned" no autora puses ir gejiska rīcība.
-------------------------
Ok, ar to vismaz pagaidām pietiks. Es atcerējos, ka arī šķietami spontānās miniatūras ir rūpīgi izstrādātas un neviens lasītājs anyway līdz šejienei neizturēja. Vajadzēja vispārīgāku filozofēšanu par pielietoto metožu izmantojumu literatūrā vispār or smth.