Šķiet gandrīz par tradīciju jau man ir kļuvis reizi pāris mēnešos izslēgt visas gaismas, atlaisties gultā un noklausīties Pink Floyd'u The Dark Side of the Moon no sākuma līdz beigām. Atceros, kā pirmo reizi dzirdēju pāris dziesmas no tā - pirms gadiem pieciem, kaut kādā raidījumā par Bītliem, pie reizes pastāstīja par TDSotM un atskaņoja Money un The Great Gig in the Sky. Tā kā līdz tam neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis, paliku pavērtu muti un pilnīgā autā. Tiesa, pēdējā laikā mani kaut kā īpaši "uzrunā" Brain Damage - salīdzinoši mierīgs vājprātīgā stāstījums par savu stāvokli, "starp citu" pieminot "there's someone in my head, but it's not me". Un nobeiguma "And if the band you’re in starts playing different tunes, I’ll see you on the dark side of the moon" ir tik fascinējošs, ka pat instrumentālā "Eclipse", kas seko tam un noslēdz albumu, laikā nerodas vēlme beigt klausīšanos un izslēgt visu nafig.
Bļe, bet par TDSotM ir pateikts pārāk daudz, tā kā es droši vien izklausos pēc n00ba, kurš pirmo reizi izdzirdējis kaut ko ārpus radio skanošā stuff'a. Or smth.
Nedaudz citā saistībā, bet pirms pāris dienām sāku domāt par pēdējā laikā literatūru aizvien biežāk apsēdušo sērgu: dokumentālismu un pseidodokumentālistu. Aizvien biežāk tiek rakstīti stāsti un romāni, kas pretendē uz patiesu notikumu atstāstu, kas pie tam hvz kāpēc gūst lielo daudzumu balvu un tiek pārdoti fantastiskos daudzumos. Imho, tieši ar to literatūrai ir jāatšķiras no abiem pārējiem mākslas paveidiem: mūzikas un tēlotājmākslas (jā, filmas, spēles u.t.t. man nešķiet māksla, bet storytelling līdzeklis, kas apvieno visus mākslu veidus), ka tā spēj parādīt visiespaidīgākos fantāzijas lidojumus, piedrāžot jebkādus likumus. Jā, protams, dokumentālam tekstam ir sava vieta: bet ne "daiļliteratūras" plauktā, kur tas aizvien uzstājīgāk cenšas ielīst. Jā, esmu vecmodīgs un konservatīvs 'n' stuff, bet tas man jau sāk riebties: šķiet, ka rakstnieki jūtas bezmaz vainīgi par savu fantāziju un cenšas panākt, lai aprakstītais vai nu ir, vai šķiet absolūti ticams, kas noticis, ja ne ar pašu autoru, tad ar tuvu viņa paziņu. Bet tas pārdodas labāk un tas laikam arī ir viss, kas ir patiešām svarīgs. Eh, screw it.
Rīt došos uz tramvaja maršruta loku, cerībā tur sastapt konduktorus/-es ar kuriem/-ām būs jāpļāpā "Dadža" uzdevumā. Humoresku vietā jāraksta problēmraksts... ah well, īpašu iebildumu pret tādiem nav.
Current Music: Pink Floyd - Seamus