te

peacemaker @ 11:55 pm: Vakarnakt atcerējos kādu ainu no sava pēdējā tripa (kas bija pirms trim-četriem mēnešiem), kura, šķiet, lieliski raksturo attiecīgā apziņas stāvokļa domu plūsmu. Proti, skatījos "Easy Rider" un kārtējā abu džeku brauciena ainā uzķēru ceļa-dzīves metaforu. Sajūsmināts par to, aizgāju uz blakusistabu, lai dalītos atziņā ar kolēģi, taču viņš bija pārāk aizņemts, pie fonā skanošas krievu popsas metodiski iznīcinot visas manas pildspalvas, tāpēc atgriezos savā istabā un sāku runāt pats ar sevi. Patiesībā gan dialogs norisinājās tikai prātā, taču tas nekavēja iztēloties otru "es" sēžam man līdzās un attiecīgi uzvesties.

PM1: Redzi, galvenais patiešām ir nevis mērķis, bet gan pats ceļojums. (piebilde: šis teikums sākotnēji izskanēja roadtripa laikā, kolēģim neizprotot manu sapīkumu par ieplānotā galamērķa maiņu)
PM2: Taču tikai tādā gadījumā, ja nezini savu mērķi.
PM1: Tu vai tad zini?
PM2: Nē.
PM1: Tad kāpēc neizbaudīt ceļojumu?
PM2: Jo meklēju tā mērķi.
PM1: Un ko darīsi, ja neatradīsi?
PM2: Kaut kur taču vienalga nokļūšu.
PM1: Bet, ja izrādīsies, ka tas nav tas, ko gribi, būsi izniekojis arī ceļojumu.
PM2: Es nevaru to izbaudīt, ja nezinu mērķi.
PM1: Tad kāpēc izvēlējies lēnāko ceļu nevis centies uzreiz nokļūt līdz mērķim?
PM2: Tā es varu izbaudīt ikvienu "šeit" un "tagad".
PM1: No iestigšanas nebaidies?
PM2: Pastāv arī citi virzieni bez "uz priekšu" un "atpakaļ".

Tad sāka skanēt It's Alright Ma (I'm Only Bleeding) Rodžera Makgvinna izpildījumā, kura balss tobrīd šķita identiska manai un pamatīgi mani apmulsināja. Tomēr dialogs atmiņā palika un nedaudz pārveidotā veidā itin labi iederēsies topošajā megaprojektā.