te

peacemaker @ 11:27 pm: Krēslas mūzikas izlase #8
Tā kā Koijotam droši vien nav interesanti lasīt par psihedēliskajiem eksperimentiem, še būs kārtējā (nu jau astotā) krēslas naksnīgās mūzikas izlase. Kaut tās vienīgais klausītājs to nav pelnījis, jo Civilization IV vietā spēlē WoW vai kaut ko vēl gejiskāku, bet, meh, man vienalga nav nekas labāks, ko darīt.
Pirmā daļa
Otrā daļa

Trekliste:
1. Beach House - Apple Orchard (4:31)
2. Stina Nordenstam - People Are Strange (3:35)
3. James Yorkston - Woozy With Cider (4:06)
4. The Red Krayola - Free Form Freak-Out12 (4:58)
5. West Coast Pop Art Experimental Band - I Won't Hurt You (2:26)
6. The Microphones - The Mansion (3:34)
7. Perry Leopold - Serpentine lane (4:31)
8. Nina Nastasia And Jim White - There Is No Train (2:27)
9. A Taste Of Ra - Hidden Reminder (2:24)
10. J. Tillman - Minor Works (4:53)
11. Iron & Wine - Upward Over The Mountain (5:56)
12. Cowboy Junkies - Dreaming My Dreams With You (4:31)
13. Pink Floyd - Set the Controls for the Heart of the Sun (5:28)
14. The Crazy World of Arthur Brown - Requiem (4:31)
15. Future Pilot AKA - Untitled (1:46)

Viennozīmīgi labākais šeit, protams, ir episkais Pink Floyd gabals. No jauna tajā iemīlējos pēc BBC dokumentālās filmas All My Loving noskatīšanās, kur viņi to izpildīja... well, savā 60.-to gadu beigu manierē, uz skatuves rēgojoties tikai kā izplūduši krāsu pleķi. Psihedēlija at its finest.

Psihodēliķu šeit jebkurā gadījumā netrūkst. West Coast Pop Art Experimental Band nosaukums pat nav ironisks - viņi patiešām to bija iecerējuši kā alternatīvu austrumu krasta Fabrikā sēdošajam Vorholam un viņa aizbildņiem Velvet Underground. Tiesa, WCPAEB savus instrumentus gan pārvaldīja labāk, taču kompozicionāli sūkāja - jo sevišķi salīdzinājumā ar Lū Rīdu un Džonu Keilu. Par Red Krayola laikam varu iztikt ar Wikipēdijā izlasīto Pitchfork recenzijas fragmentu, kas tīri labi visu izsaka: "It's a band that has no idea how to play its instruments. In fact, they don't even know what instruments are, or if the guitarist has the ability to remain conscious long enough to play whatever it is a 'note' might be." Un šādu džeku "free form freak-out" izklausās atbilstoši. Un "trakāk" par šeit rodamo The Crazy World of Arthur Brown gabalu, kas izklausās savai reputācijai absolūti neatbilstoši mierīgs.

Pārējos gabalos lielāks uzsvars ir uz mūsdienu folkmūziku - ne tik daudz New Weird America kustību, kā vienkāršiem puišiem un meitenēm, kuriem patīk deklamēt vai čukstēt tekstu pa virsu klusai ģitārspēlei. Ok, A Taste of Ra ir cits gadījums. Taču šī viņu kompozīcija nevienu neizbrīnīs. Atšķirībā varbūt no Beach House, ja tie iepriekš nav dzirdēta.