rozes ir sarkanas
violītes zilas
suns neredz krāsas
iestāsti to viņam
uzdziedi man
met mani gaisā
iedzer ar mani
vietiņā skaistā
prieks atcerēties
sevi agrāk
prieks, ka atcerās
mani tagad
vecs kā zeme
kad tai bija divdesmit
mūs visus zem debess
laiks ar pletni sit
pa muguru mums
mēs skrienam un skrienam
līdz sametās tumšs
un aizmirstam sauli
zem kājām zūd zeme
un iekrītam kapā
vai nebūt jaukāk
nevilkt sevi
tur lejā
Heijā!

esmu tava ēna
tavs atspulgs
neizbēgsi
no sevis manī
manas pēdas ar tavējām saskaras
kad baskājaina staigā pa spoguli
sasit to
un tu sasit sevi
'dzastrokahinācija