rozes ir sarkanas violītes zilas suns neredz krāsas iestāsti to viņam uzdziedi man met mani gaisā iedzer ar mani vietiņā skaistā prieks atcerēties sevi agrāk prieks, ka atcerās mani tagad vecs kā zeme kad tai bija divdesmit mūs visus zem debess laiks ar pletni sit pa muguru mums mēs skrienam un skrienam līdz sametās tumšs un aizmirstam sauli zem kājām zūd zeme un iekrītam kapā vai nebūt jaukāk nevilkt sevi tur lejā Heijā!
|