Recenzijas šmecenzijas. Vispār, kam tas viss rūp? Kuru?

Henriks Eliass Zēgners uzrakstījis sliktu recenziju par MANTAS jauno albumu un čīkst, ka negrib dabūt no Šubrovska pa seju.
Joks vai ne joks, visi zina, ka viņam ir bail no Šubrovska, jo Zēgners raksta sūdīgu dzeju un viņam nav muskuļu.
Arī man nav muskuļu, tas ir gan muskuļi, bet nav lieli, bet stipri. Galvenais jau ir krampis ne muskuļi.
Jautājums te vairāk par viņa dzeju, kura man nepatīk. Kāpēc? Izskaidrošu.
Man skolā atceros bija stulbi uzdevumi, apziņas plūsma. Pilnīgs murgs, protams, nevienam tas sūds nepatīk, bet man padevās.
Ok, nav problēmu močīt kaut kādas sajūtas un nesakarīgi murogojot radīt ilūziju, ka Tu pats saproti, ko Tu tikko pateici vai uzrakstīji.
Bet es to necienu. Nu man tas nešķiet, kā radošs panākums. Tas ir tāds profesionālas diršanas talanats un nekas vairāk.
Tu jūties kā burvju mākslinieks, kas tikai apmāna cilvēku, ka esi uzminējis viņa kārti vai lasi domas.
Tas viss ir ekstrasensu cīņas. Tas viss ir neīsts. Stikla namiņš, kas sabrūk, kad tu aizcērt durvis.
Šubrovskis vismaz taisa mūziku, tur vajag lielāku piepūli. Dzejnieks var būt jebkurš.
Atšķirība starp dzejnieku un mūziķi ir tāda pati kā starp Ragaciema Agnesi un īstu ārstu.
Vispār, dažreiz man nemaz neliekas, ka kaut kāda māksla vispār būtu patērējama. Bet tu patērē, tāpēc, ka tev prasās, tāpat, kā prasās ēst un tāpat kā prasās iesist sūda recenzentiem.
Tāpat es arī apzinos, ka es pats varbūt nemaz neesmu labāks par to sūdīgo mākslu, kura mani nespēj aizķert.
Bet varbūt man vienkārši viss riebjas, jo nedzirdu ar kreiso ausi.