Esmu izlūdzies sev pārbaudes laiku. Varētu jau vairs neslēpties, bet  dzīvesveids jāmaina jebkurā gadījumā, tāpēc atā - vecie draugi,  atā - iepriekšējā personība.

Šeit es palikšu, bet tikai tā, savā nodabā.

Vispār vajadzētu aiziet pavisam prom no šejienes. Tikai nesaprotu, kā tas ir iespējams.

Manas aizdomas par slimību sāk apstiprināties. tas vairs nav "vienkārši auksti", atkal ir trīs džemperi un vilnas zeķes (vajadzētu arī segu ar caurumiem rokām, tipa pledu), nu ir arī pazīstamās sajūtas ar ekstrēmo (roku) jutīgumu. Temperatūra nebija.

Monitors aizvien vairāk tiek aplipināts ar visādām uzmundrinošām lapelēm, piemēram, "Es nedrīkstu loderēt!" :) Vēl jau arī veicamie uzdevumi ar visādiem kodētiem nosaukumiem un abreviatūrām.

Jāieskrāpē skurstenī, lai es vairs nekad nezvanītos naktīs. Vēl vajadzētu skrāpi pret dzeršanu, bet tajās retajās reizēs aizmirstas.

Bjorkas mūzika, maigi izsakoties, ir dīvaina. Varētu pat teikt, ka šizofrēniska. Man patīk :)

Iedomu tēli no Ronjas, laupītāja meitas, turklāt nevis kādi tēli no filmas vai kā tamlīdzīga, bet gan tie tēli, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem radās manā prātā kā ilustrācija grāmatai, lasīšanas procesā.

Krustojums Pārdaugavā, kurā neesmu bijis simts gadus. Pie trolejbusu parka. Agrā bērnībā tur daudz braukājos un man toreiz dikti patika tas maršruts, tur ir tāds "kalnains" un līkumains, un tad vēl tas interesantais krustojums pie trolejbusu parka, vārti uz parku. Tālāk uz Daugavmalas pusi arī ir interesanti, "karstās maizes" ceptuve ar garajām rindām, pieturas Daugavmalā.

Bet vispār vajadzētu pārtraukt šeit rakstīt, jo sākums taču bija kā protests pret vientulību, bet tagad es vairs to (it kā) nevaru atklāt meitenei. Viņa domā, ka esmu pārtraucis cibot. Problēmas ar Cibas nostāšanos starp mums ir bijušas un to jau var nosaukt par principiālu lietu.

Stop!