kaķa klepus

Šodien ir drāžamā diena, kad pārmaiņus pēc drāzīs mani, nevis drāzīšu es! Pieturiet īkšķus, jo diena sākās ar tramvaju sastrēgumu, slēgtu Stockamnu, rindām Rimi un neierastu ceļu uz darbu.

I'M EVIL! But tomorrow is her last day :)
Toties rīt man ir ieplānots pasākums ar bijušajiem bankas kolēģiem un no pirmdienas - atvaļinājums!

Nez. Ņemot vērā, ka no Latvijas Bankas pagaidām ir klusums, sēžu un un domāju, vai pieteikties uz "Ernst&Young"? No vienas puses, tas, protams, būtu vērtīgs ieraksts CV, turklāt arī pieredzes un iemaņu ziņā tas principā nebūtu slikts gājiens. No otras puses, mazliet ir šaubas par savām spējām - ne tik daudz par intelektuālajām un profesionālajām, kā par darba organizācijas un laika menedžmenta. Ir dzirdēti visādi briesmīgi nostāsti par darbu 'lielā 4nieka' kompānijās. Šeit es esmu pamatīgi izlaidusies, tas nu ir fakts. Tikai jautājums - vai gribas sevi iejūgt tāda veida vezumā, vai tas tomēr nav mans ceļš ... Protams, tas jau ir tikai pieteikums un vēl jau ir jāiztur arī konkurss. Nezinu ...
Galvenā atziņa tomēr ir tāda, ka man šeit jau sāk riebties. Patiešām - riebties. Visvairāk tracina cilvēku attieksme, kolēģu savstarpējā neiecietība un arī iekšējā aklimatizācija. 'Jaunā' kolēga ir pilnīgs pretstats maniem šā brīža personīgajiem ideāliem: totāls iniciatīvas trūkums, izvairīšanās no atbildības, pilnīgs pofigs - iz sērijas 'ja kaut kas nebūs pareizi, priekšnieks izlabos', nūģisms, pieticība it visā - interesēs, attieksmē, dzīvē. Destruktīvi ir tā katru dienu sēdēt kopā ar tādu bezcerību.

Beidz blenzt uz mani!!!!!!!

Attiecībā uz jauno kolēģi, šodien sākās padziļinātais komunikācijas process. nepatīk tas, ka man jābaksta cilvēka pamatlietas attiecībā uz darba vidi datorā - visādi sīkumi, bet tas prasa laiku un pacietību. otra lieta ir mācība priekš manis, ka cilvēki mēdz domāt citādāk. un ar to ir jārēķinās - audzinām savu raksturu un iecietības līmeni. kaut kas jau nav tā īsti, kā gribētos. ja nebūtu mana lieliskā bosa, kas šajā situācijā ir gan atbalsts, gan glābiņš, būtu vēl trakāk.

šodien ir riktīga bubināmā diena. neskatoties uz visu jauko, kas uz pasaules vēl pastāv. un ir šausmīgi viegli visu noreducēt uz 'nepatīk! ej prom!' ja ikreiz mēs laistos lapās, neviens neko neiemācītos, nebūtu progresa. varbūt vajadzētu sevī to misijas apziņu apklusināt un veģetēt, vienalga kur - šeit vai kaut kur citur. varbūt ar beeing vegetable sajūtu ir vieglāk sadzīvot, nekā norīt apziņu, ka tu patiesībā šeit nevienam neesi vajadzīgs - viņi iztiks, atradīs citu un dzīve turpināsies. nezinu.

gaidu to brīdi, kad varēšu aiz sevis aizslēgt dzīvokļa durvis. nav labi, ne pavisam nav labi. lūk, atbrauc divi mazi, riebīgi vīriņi no Eiropas un sagriež visu ar kājām gaisā - uztaisa paniku mūsu cilvēkos, kuri savā jauniegūtajā panikā šobrīd dāsni ir gatavi dalīties arī ar mani. nekā nebija, es negribu to visu dzirdēt!

man reāli ir noriebušās tās bezjēdzīgās atskaites, jo:
1) tās neviens TUR - otrā galā - taču nelasa;
2) no tām nav nekādas jēgas, jo forma un prasītais saturs neprezentē kvalitatīvu informāciju;
3) to sagatavošana man profesionāli nesniedz nekādu pievienoto vērtību!!
Un izrādās arī mana bosene ir nedaudz sašūmējusies par iestādē valdošo personāla politiku (khe!), kā rezultātā mēs abas šodien čekojām darba sludinājumus. Kaut kas īsti nav kārtībā, tikai negribas skriet ar pieri sienā, jo gan pašreizējiem apstākļiem, gan nezināmajai nākotnei ir savi plusi un savi mīnusi.