kaķa klepus - vairs neslāpst

Manā friendlistē manāms dzelzs trūkums.
Ja Muhameds nenāk pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda = sena patiesība. Visā savā 1dienai atbilstošā noskaņojumā pēc Čilli Picas lieliskajiem avokado suši un vecās, labās kompānijas, izbaudot pastaigu mājup, kapučīno ietekmē sapņoju atvērtām acīm uz tumšas ielas. Ierodoties mājās, tvēriens pēc telefona un zvans. Tas nekas, ka 3reiz aizņemts, mēģinām arī 4. un 5.reizi. Beidzot! Savienojums! Ir, ir, ir ... atskan balss otrā galā. Bet ne jau vienmēr tā aka, no kuras gribam padzerties, ir pilna. Tā šobrīd ir galīgi tukša, līdz pašam dibenam. Paklausoties tās vaimanas un self-destruction, saproti, ka nemaz neesi tik izslāpusi. Jā, o.k., mums visiem ir tiesības ieslīgt kaut kāda līmeņa apātijā un čīkstēšanā, tāpat kā mums ir tiesības uz vismuļķīgākajiem iemesliem to darīt! A, ko? ja tieši 10os vakarā roka tā vien stiepjas ledusskapja treknākā satura un vīna pudeles virzienā? Es teicu, piekar atslēgu priekšā un rīt no rīta marš skriet krosu! Oi, čīkst kā maza meitene ... un + 6kg. Ir jau periodi dzīvē, kad mums ir jānolaižas līdz pašam dibenam, lai spētu piecelties. Pat tad, ja 6dienas vakarā esi spiesta palaist smuki sapucētu vīru smokingā ar 3zvaigžņu ordeni pie krūts uz balli, bet pati palikt mājās un kaukt spilvenā.
Cita lieta, ka dīvainā kārtā visi uzmundrinošie vārdi paliek nepateikti. Tu labprāt vienkāši klausītos cilvēka balsī un klusētu. Jo nav jau ko teikt! Realitāte ne uz pusi nav tik skaista, kā mūsu mīlestība un iedomu tēli. Es tomēr palieku pie pēdējiem diviem :) Jo tie ir silti un patīkami.