kaķa klepus -

vakar noskatījos 3dienas Domburšovu par&ap valdības inflācijas plānu. Sekoju līdzi arī publikācijām un argumentiem par šo tēmu dažādos masu medijos. Nu, tad papļurkstēšu arī šeit. Tā teikt - pēc gadiem, kad būšu zinātniece, varēs izvērtēt intelektuālo izaugsmi :D

Pirmkārt, mulsina fakts, ka neviens no plāna apstiprinošās puses nebija spējīgs konkrētā tekstā pateikt to pamatideju, ko šis plāns sevī ietver (un ar ko es attaisnoju tā nepilnību&deklaratīvo raksturu), proti, demokrātiskā tirgus ekonomikas valstī ir samērā maz mehānismu un sviru, ko valdība var izmantot un ietekmēt, lai mazinātu iekšējo pieprasījumu. Jebkurš papildus nodoklis palielinās preces cenu, tas nu ir skaidrs, jo arī ražojošie uzņēmēji un tirgotāji no savas peļņas normas negribēs atteikties. Līdz ar to iedzīvotājiem pie konstantiem ienākumiem nāksies samazināt patēriņu, kas ļaus samazināt pieprasījumu pēc atsevišķām (ekskluzīvām) precēm, kas nav plaša patēriņa un ikdienā nepieciešamas preces. Taču problēma ir tāda, ka tieši patēriņa preču cenu pieaugums atspoguļojas inflācijā, kas ir patēriņa preču cenu indekss. Līdz ar to valdības mehānisms ar papildus nodokļu un nodevu piemērošanu gan vieglajām automašīnām, gan nekustamajiem īpašumiem nemazinās naudas masu apgrozībā.

Otrkārt, ir jāpiekrīt Karnītes kundzei, ka šajā plānā nav neviena pasākuma, kas konkrēti (nevis populistisku frāžu līmenī 'uzlabot', veicināt' etc. stilā) būtu vērsts uz eksporta palielināšanu un produktivitātes paaugstināšanu. Gerharda stresā izmestais arguments "Darbinieku apmācība" neiztur kritiku, jo šis, veiksmes gadījumā, ir ilgtermiņa ieguldījums. Pieminot struktūrfondus, kuri tiek investēti, drusku smīkņāju par to visu. Galvenokārt par to, kādās apmācībās šobrīd tiek investēti šie līdzekļi, un to, ka būtisks procents patiešām tiek 'izsaimniekots', rīkojot fiktīvas mācības vai vienkārši 'apgūstot' SF līdzekļus. Visas tās skaistās lietas, kas ir iekļautas daudzos politikas plānošanas dokumentos, rezultatīvi netiks sasniegtas. Apguves kvalitatīvais novērtējums no metodoloģijas veidokļa ir ļoti sarežģīts pasākums. Tajā pat laikā liela daļa (es nesaku, ka visi) uzņēmēji ir orientēti uz ātru peļņu un nelabprāt domā stratēģiskā līmenī 3-5 gadu nākotnē, par ilgtermiņa investīcijām. Cerams, ka produktivitātes jautājumu kaut cik sakārtos un uzfrišinās nākamā periodā pieejamie SF līdzekļi, kur lielākā daļa ir balstīta uz zināšanu ietilpīgas ekonomikas attīstību. Taču reāli rezultāti būs labi ja 2009.-2010. gadā. Tas viss tikai norāda uz to, ka līdz augstai pievienotai vērtībai un produktivitātei mums samērā tāls ceļš ejams!

Treškārt, ņemot vērā papildus izskanējušo Kalvīša 'padomu' neuzņemties kredītsaistības, ir vairāki komentāri. Es uzskatu, ka kredīts ir normāls finanšu instruments no patērētāju viedokļa mūsu apstākļos, kad tik daudziem nav pietiekoši apjomīgi uzrkrājumi, lai iegādātos kapitālpreces, vai regulārie ienākumi ir pārāk zemi, lai iegādātos sadzīves priekšmetus. Turklāt, ir jāņem vērā, ka inflācija un tās augstais rādītājs ir viens no loģiskajiem faktoriem, kāpēc cilvēki neveido uzkrājumus un kāpēc viņi iegādājas preces kredītā. Apburtais loks. Turklāt visa pārējā civilizētā pasaule ir pierādījusi, ka kredīti rullē!! Lai gan jāatzīmē, ka civilizētā pasaule veido arī uzkrājumus - gan pensiju fondiem, gan bērnu studijām, ko mēs pagaidām vēl ļoti kūtri apgūstam! Otrs moments attiecībā uz kreditēšanas bremzēšanu: tas nav iespējams, 'pateicoties' struktūrfondu naudai. Liela daļa uzņēmēju ņem kredītus projektu realizācijai, jo SF piedāvā tikai līdzfinansējumu - daļa no projekta summas jāfinansē pašam uzņēmējam. Turklāt lielākajā daļā programmu grantu iespējams saņemt tikai pēc pilnīgas projekta realizācijas. Līdz ar to uzņēmējam ir pilnībā jāfinansē investīciju projekts, daļu no ieguldītās naudiņas viņš pēc tam saņem atpakaļ. Ja turpmākajos 7 gados mēs plānojam Latvijā iegāzt 5 miljardus (?) Eiropas naudas, tad cik kredītresursu šāds pasākums apgrozīs?! Kalvīti?! Par 3 dižajiem kultūras objektiem vispār nekomentēšu ... Helēnai būs skumji, viņa ir ļoti jūtīga sieviete ...

Ceturtkārt, par latviešu emigrāciju. Darba tirgus Latvijā ir tāds, kāds viņš ir. Arī darbaspēka resursi ar savām prasībām, uzstādījumiem un kaprīzēm. No otras puses - darba devējs. A, ko darīt? Būvniecībā jau tiek ievesti 'gucuļi'. Nav īsti skaidrs, kā risināt šo problēmu. Manuprāt, arī šis ir ilgtermiņa jautājums, jo ir jāinvestē tirgus prasībām atbilstošu speciālistu sagatavošanā. Šeit kā reizi Izglītības un zinātnes ministrija ir tālu no reālās dzīves. Gan ar savām budžeta prioritātēm, gan ar zemo ieinteresētības līmeni arodizglītības attīstībā. Problēmas, manuprāt, rodas jau pamatskolas līmenī ar visiem izglītības standartiem, ar prioritātēm, kur uzsvars tiek likts uz radošo domāšanu nevis zināšanām. Radošais potenciāls mums ir tik "spēcīgi attīstījies", ka augstskolā vairs netiekam galā ar augstāko matemātiku ("kas, protams, nevienam normālam cilvēkam arī nebūtu jāzina!"); ka trūkst pēc būtības tehniski domājošu cilvēku. Vai problēma ir tikai izglītības standartā un mācību saturā?! Vai problēma ir tā, ka klases priekšā stāv nepaēdis skolotājs?! Es nevaru viennozīmīgi pateikt. Vienu es zinu skaidri - te kaut kas ir sagājis pamatīgā grīstē un to noteikti nevar atrisināt ne divu, ne piecu gadu laikā. Un kur ir Ilze Stobova ar savu izcilo augstākās izglītības sistēmas sakārtošanas plānu un sistēmisko domāšanu?!

Jā. Ir tā, ka, par šo visu domājot, tu sajūties mazs un melns. Un viss arī nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās. Tas ir ļoti kompleksi. Nevar jau pārmest nevienam. Tas nebūtu korekti, ja pats neesi 'pie stūres'. Bet man patīk par to domāt! Man vienkārši patīk DOMĀT!