kaķa klepus -

Principā - vienas aktrises filma. Helēna Mirena. Stāsts par Anglijas karalieni Elizabeti II un  monarhiju kā institūciju nedēļas garumā pēc princeses Diānas traģiskās bojāejas. Pirmkārt, jāatzīmē Mirenas lieliskie tuvplāni, kas vairāk nekā TV kanālos ierastie kadri atsedz karalienes būtību. Stingri un bezkaislīgi vaibsti, pieklājīgi smaidi, bet iekšā - you never know! Nepārspīlētas ārišķības, bet ar smalku manieri pasniegts tēls - karaliene, kas valkā biezās (siltās) zeķubikses, vilnas svārkus un jaciņas, lakatiņu apsien gluži kā mana omīte, ejot sēņot, brauc ar kaut kādu armijas tipa apvidus auto. Tajā pat laikā smalki kostīmi, ierastā pērļu virtene, cepures un elegance.

Otrkārt, labi uztverami atsevišķi mūžīgie konflikti, kas valda monarhijā. Tam par godu Tonijs Blērs gan tāds drusku emocionāls un padumjš, lai gan pilnīgi kaismīgs savā pārliecībā, izdevies. Nenoticēju aktierim, jo dzīvē Blērs ir lielāks diplomāts un maita, nekā filmā atainots. Anyway, jautājums par monarhijas dzīvotspēju mūsdienu pasaulē atkal un atkal uzplaiksnī ne tikai intelektuālās sarunās un politikas grāmatās, bet arī uz ekrāna. Vēl jo vairāk šo konfliktu starp pagātni un nākotnes pārņemto tagadni pastiprina atsevišķas epizodes: Elizabete II par karalieni nekļuva pēc savas gribas, viņai vienkārši pagadījās piedzimt 'īstajā' ģimenē, tomēr ļoti cilvēciski izskan citāts no zvēresta; karalienes māte savukārt atgādina Mefistofeli - kā tāds vēsturisks rēgs savā vecuma marasmā (bet pie pilnas un ietiepīgas apziņas būdama) viņa darbojas kā atpakaļ velkošais spēks, kā no vēstures grāmatas izkāpusi, visu mūžu pilī nodzīvojusi izlutināta un aprobežota aristokrāte, bezsirde. Tādēļ tieši Mirenas spēlētā svārstīšanās starp iekšējām sajūtām un troni karalienes tēlu spilgti pozicionē gan kā parastu lauku kukažiņu, gan kā elegantu un nesalaužamu karalieni. Un par to arī Zelta Globuss (cerams, arī Oskars).

Treškārt, filmas saviļņojošie momenti ir saistīti tikai un vienīgi ar princeses Diānas tēlu. Vēl joprojām. Ļaužu pūļi, kas pulcējās pie Bekingemas pils, viņu asaras un līdzpārdzīvojums, ziedu kalni un kulminācija - aplausi pēc Diānas brāļa piemiņas runas Vestminsteres abatijā. Ir jūtams, kā režisors ir mēģinājis spēlēt uz publikas jūtām. Un tas liek aizdomāties. Jā, protams, ir līdzpārdzīvojums, bet tajā pat laikā arī nožēla un skumjas - par to, cik ilgi tiks ekspluatatēts šis tēls un cik naudas nopelnīts uz nelaiķes Diānas traģiskās nāves rēķina?! Tieši šī iemesla dēļ palika nelaba pēcgarša, ka patiesībā - bez Helēnas Mirenas šajā filmā nekā patiesi vērtīga vairāk arī nav! Ja nu vienīgi: kāds varētu apskaidrot, vai visai tai epopejai ar briedi, tā stingo līķi un nogriezto galvu bija kāda īpaša simboliska jēga/nozīme?!