kaķa klepus -

Trīs iedvesmas avoti, ar kuriem priekš 29. decembra deadline tomēr būs par maz. Anyway:
1) Spanglish - tikai because of Tea Leoni. Domāju, ka ir pietiekoši daudzi, kuriem krīt uz nerviem viņas grimases un šķobīšanās, bet man patīk. Un Adams Sandlers - apbrīnojami neidiotisks šajā filmā. Stāsts pēc būtības par meksikāņu pelnrušķīti, pat divām - māti un meitu. Un par stulbajiem amerikāņiem, kuri dzīvo klišejās. Kā vienmēr - atrodas kāds interesants un uzmanību piesaistošs otrā plāna tēls - staigājošā sirdsapziņa. Šoreiz - māte alkoholiķe. Noskatījos un izdzēsu.
2) The Hours. Ļoti piesardzīgi un tikai Merilas Strīpas dēļ. Diemžēl man bija negatīva pieredze ar M. Kaningema grāmatu - tā arī neizlasīju līdz beigām. Filma patiesībā tikpat samežģīta kā grāmata. Aktierspēles dēļ - viennozīmīgi iesaku. Būs mazliet grūtāk ar sižetu. Tā teikt - filma inteliģentiem cilvēkiem. Tiem, kas zina, kas bija Virdžīnija Vulfa. Noskatījos un tūlīt pat izvilku grāmatu no dziļākā plaukta. Izlasīju beigas selektīvi. Ričarda nāves ainu, kur viņš izkrīt pa logu. Jā, un savilkās man kopā tas pašnāvības pavediens, kas caurvij šo stāstu trīs dažādos laikos. Manuprāt, filmā ļoti pietrūkst sīkumu no Klarisas (M. Strīpa) dzīves - lesbiete, kura bērnu ieņēmusi 'no mēģenes'; kaut kas viņai ar to Ričardu jaunībā bija. Pietrūkst arī Loras (Dž. Mūra) stilistiskie sīkumi - grāmatā tomēr ir vieglāk izprast viņas motīvus. Filmā V. Vulfas "Delovejas kundzes" vāks parādās pārāk vēlu, lai laicīgi saprastu, kāpēc šī apātiskā sieviete tā rīkojas. V. Vulfa (N. Kidmena) - laimetīgi un monstrīgi bez gala! Ja nebūtu redzējusi kādā no kabeļTV reportāžām, kā ir tapis viņas grims šajā filmā, būtu vēl pārsteigtāka. Kopumā - man patika fināls. Tā kā nebiju izlasījusi grāmatu līdz galam, patiešām biju pārsteigta, ka Lora izrādījās Ričarda māte. Neizdzēsu. Šī filma būs viena no tām, ko skatīties atkal un atkal. Tāpat kā grāmata, ko pārlapot. Jo, skatoties filmu, daži no dialogiem likās pārāk piesātināti ar dzīves atziņām.
3) Adaptation. Uh. Garš sākums, bet sakāpinātas beigas. Filma par kaislībām - īstām un patiesām. Nikolass Keidžs nav viens no maniem mīļākajiem aktieriem, tomēr šeit viņš bija dubultā - they were twins! Ja sākumā es vēl domāju, kā viņi var divus Keidžus sabāzt vienā kadrā, tad uz beigām tam pat vairs nepievērsu uzmanību. Merila Strīpa lieto narkotikas, mīlējas ar pilnīgu frīku, kuram ir savs pornosaits, bet nav 4 priekšējo zobu, Keidžs onanē zem segas. Beigās viens no Keidžiem-dvīņubrāļiem iet bojā, Strīpa izrādās nelaimīga un emocijās tukša savā prominentajā The New Yorker žurnālistes, rakstnieces un garlaicīgas laulības pārsātinātajā snobiskajā ikdienā, tādēļ pa pilnu programmu atraujas ar džeku, kurš ložņā pa džungļiem un spēj atklāt vienkāršo un skaisto, to challange, ko spēj sniegt aizliegtā augļa medības - baltā orhideja. Visu likt uz vienas kārts, kaut arī tā varētu būt pēdējā spēle. Tāpēc, ka nekam citam, nekam no mūsu pliekanās un bezkaislīgās ikdienas nav nekādas jēgas un nozīmes. Stāsts par Keidžu un viņa dvīņu brāli, kurš scenāriju rakstīšanā pārsita to talantīgo, bet iedvesmu zaudējušo 1. Keidžu - tas bija cilvēks, kas baidās pats no sevis, ikvienu pamācību uztver kā 'sava talanta beigas', kurš vērtību apzinās tikai tad, kad to ir zaudējis. Un cik gan daudz ir tādu cilvēku uz pasaules!! Cīnīties ar patmīlību un galvu augšā.

Šodien vairāku iemeslu dēļ bija patiešām smaga diena. Ne fiziskā nozīmē, bet iekšēji - tukši smaga. Atkal par piedošanu, atkal par ikdienas likstām, par neizdošanos un tukšumu. Es cīnos ar to visu. Varbūt nepareizi, varbūt ne klusumā un savā ilūziju inkubatorā. Pagaidām neizskatās, ka jaunais gads atnāks ar grandiozu apņēmību un kardinālām izmaiņām. Pamazām. Tikai ļoti baidos pazaudēt ceļu un iniciatīvu, tikai šīs divas lietas.