kaķa klepus - neapturiet vilcienu, es nevēlos izkāpt!

Ir tā, ka vienā brīdī cilvēki, ar kuriem strādājam, kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai kolēģi. Un šodien bija tas brīdis - ar pavisam nevainīgu atzīšanos par veselības tēmu. Es to izdarīju jau pirmajā dienā pietiekami praktisku apsvērumu dēļ, bet šodien saņēmu tādu pašu atklātību no otras puses. Pavisam cita šaize, bet es sēdēju pēc tam pīpētavā un domāju, ka I really do care. Tas laikam ir no Mazā Prinča sērijas "Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām" (pavisam nejauši no rīta šo citātu atcerējos ceļā uz darbu). Es nezinu, vai tā ir atbildība, vai līdzjūtība, vai vienkārši rūpes par tiem, kas kaut ko nozīmē. Laikam jau tā sajūta, ka tas cilvēks tev kaut ko nozīmē, ir visa pamatā.
Viss jau ir skaisti. Un viss patiešām notiek. Ja nenotiktu, es rakstītu. Bet par tām pozitīvajām lietām kaut kā nemaz nerakstās, jo sajūsmu ir grūti aprakstīt. Vai tiešām negācijas ir vieglāk definēt kā prieku un laimi? Nē, es tikai egoistiski negribu tajā visā jaukajā ar jums dalīties. Tas ir mans!